Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?
Pāvila 1. vēstules Korintiešiem autors ir apustulis Pāvils vai ebreju vārdā Sauls. Pāvils tiek uzskatāms par vienu no ievērojamākajiem no Kristus apustuļiem, misionāriem un baznīcas vadītājiem. Pāvils tiek norādīts kā autors 13 no 27 Jaunās derības grāmatām, un apjoma ziņā viņa sarakstītās grāmatas sastāda vairāk kā 40% no visa Jaunās derības teksta.
1. Korintiešiem 15. nodaļa ir veltīta augšāmcelšanās tēmai, un īpaši tiek uzrunāti cilvēki, kas pauduši neticību tam, ka pastāv augšāmcelšanās. Pirmos 11 pantos Pāvils apraksta vairākus Kristus parādīšanās gadījumus pēc Viņa augšāmcelšanās, un atlikušajos pantos pamatota augšāmcelšanās nozīmīgā vieta evaņģēlija mācībā.
Pāvila vārdi apliecina to, ka mūsu ēras 1.gadsimtā tika praktizēta kristīšanās par mirušajiem. Mūsdienās pieejamie pētījumi viennozīmīgi apliecina to, ka kristīšanās par mirušajiem tika plaši praktizēta līdz 397.gada Kartāgas sinodei[1], kurā tā tika aizliegta, kā arī atsevišķās reliģiskajās grupās arī vēl krietni vēlāk[2].
Arī mūsdienās ir atsevišķas kristīgās konfesijas, kurās praktizē kristīšanos par mirušajiem, kad dzīva persona, kā pārstāvis kristās kādas mirušas personās vietā. Kristīšanās par mirušajiem tiek praktizēta Jaunapustuļu baznīcā un Vecajā apustuliskajā baznīcā[3].
Kaut arī minētajā pantā nav tiešas norādes uz Mormona Grāmatu, mācību par kristīšanos par mirušajiem caur mūsdienu atklāsmi atjaunoja Mormona Grāmatas tulks un pravietis Džozefs Smits 1840.gadā. Caur Džozefu Smitu atjaunotajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīca savos tempļos īpašos kristām baseinos veic kristīšanos par mirušajiem priekšrakstu.
Pirmā lieta, ko Kristus mācīja Nikodēmam – vienam no farizeju vadītājiem un jūdu pašpārvaldes un reliģiskās tiesas Sinedrija locekļiem, kas slepus bija atnācis pie Jēzus, bija tieši par kristīšanās nepieciešamību. Jēzus viņa sacīja: “ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (skat. Jāņa 3:5) Kristīšanās par mirušajiem ļauj šo glābšanas priekšrakstu saņemt arī tiem, kas nomira bez iespējas dzirdēt evaņģēliju vai kristīties savas dzīves laikā, tādejādi saņemot iespēju ienākt Dieva valstībā. Pēteris mācīja, ka Kristus pēc savas nāves sludināja mirušo gariem (skat. 1. Pētera 3:19, 4:6). Minētais pierāda to, ka Dievs ir taisnīgs, un ka visiem būs iespēja dzirdēt evaņģēliju, izvēlēties pieņemt to vai nē, un saņemt nepieciešamo derības ar Dievu apliecinājumu caur kristīšanos.
[1] Tvedtnes, John A., “Proxy Baptism”, Ensign, February 1977.
[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Baptism_for_the_dead
[3] turpat.