Saskaņā Mormona Grāmatā atrodamo informāciju ap 590. g.p.K. Amerikas kontinentā neatkarīgi viena no otras ieradās divas ļaužu grupas. Viena no šīm ieceļotāju grupām bija Lehija paplašinātā ģimene (1. Nefija 18:23) un otri bija mulekieši (Omnijs 1:15; Helemana 8:21), kuri izceļoja no Jeruzālemes aptuveni tajā pašā laikā. Visi šie ļaudis bija ebreju izcelsmes, tādēļ rodas jautājums, vai starp Amerikas indiāņiem ir saglabājušās kādas ebreju kultūras liecības. Zemāk uzskaitīti un īsumā aprakstīti daži kultūras fenomeni un citas liecības, kas norāda uz zināmu ebrejus kultūras saistību ar pirms Kolumba Amerikas kontinenta iedzīvotājiem.
Acteki – pazudusī Izraēla cilts?
Diego Durans (Diego Durán) bija dominikāniešu ordeņa pārstāvis, kurš ieradās Cetrālamerikā drīz pēc tam, kad Ernans Kortess bija sakāvis acteku impēriju, apguva navatlu jeb acteku valodu un intervēja daudzus actekus, uzzinot no pirmavota par to, kāda ir bijusi acteku dzīve pirms eiropiešu ierašanās. Viņa slavenākās grāmatas ir 1581. gada “Jaunās Spānijas indiāņu vēsture” (The History of the Indies of New Spain) un 1576. gada “Dievu un rituālu grāmata” (Book of the Gods and Rites). Šajos darbos viņš pauž savu uzskatu par to, ka acteki ir viena no zudušajām izraēliešu ciltīm, un kā vienu no pierādījumiem šajā sakarā min to, ka viņi praktizēja vīriešu apgraizīšanu, kas ir Ābrahāma derības zīme (1. Mozus 17:10). Arī daudzu citi sākotnējo eiropiešu, kas ieradās Amerikā drīz pēc Kolumba, sniegtajās rakstiskajās liecībās atrodamas ziņas par to, ka iezemieši iespējams ir viena no pazudušajām izraēliešu ciltīm.
Apgraizīšana
Kristofers Kolumbs bija ļoti pārsteigts un savā atskaitē rakstīja par to, ka iezemieši praktizēja apgraizīšanas rituālu. Citi avoti vēsta, ka šī prakse bija sastopama starp inkiem, actekiem un maijiem. Spāņu konkvistadori aizliedza šo praksi kā daļu no savas sistemātiskās iezemiešu kultūru iznīcināšanas politikas. Apgraizīšanas rituāls kā Ābrahāma derības daļa ar Dievu (1. Mozus 17:1-11) ir pietiekoši neparasts un specifisks, lai šādai praksei sniegtu kādu citu saprātīgu izskaidrojumu, kā vien to, ka tās izcelsme ir saistīta ar senu izraēliešu derības ar Dievu priekšrakstu.
Citas indiāņu paražas
Uzskats par to, ka indiāņi varētu būt viena no izraēliešu ciltīm, bija saistīts arī ar citām paražām, kas atgādināja daudzas citas ebreju paražas un kultūras īpatnības. Indiāņu tērpiem bija raksturīgas bārkstis, kas ļoti atgādina ebreju reliģiskos tērpus, kurus ebreji nēsā jau kopš Mozus laikiem (4. Mozus 15:38-39).
Amerikas iezemieši piekopa mazgāšanās rituālus, kas atgādināja ebreju rituālos mazgāšanās rituālus. Centrālamerikas indiāņu ciltīm bija vismaz divu veidu publiskas pielūgsmes vietas, proti – vissvētākā celtne – templis, kas atradās apdzīvotas vietas centrālajā vietā, kā arī citas sakrālās celtnes, kurās notika pulcēšanās, dziedāšana un pielūgšana, kas pēc funkcijas līdzinās ebreju reliģiskajām celtnēm templim un sinagogām.
Līdzīgi kā ebreju kopienām, tāpat arī indiāņiem bija paraža sasaukt ļaudis uz reliģiskiem pasākumiem pūšot ragus (4. Mozus 10:10). Indiāņu ciltis praktizēja iesvaidīšanu ar eļļu, un to darīja arī ebreji (2. Mozus 29:7). Atsevišķas indiāņu ciltis uzrunāja citus cilts locekļus kā brāli vai māsu, kas ir raksturīgi tām kultūrām, kurās Dievu uzskata par visu cilvēku Tēvu, un attiecīgi visi cilvēki ir brāļi un māsas. Indiāņu priesteri audzēja garus matus līdzīgi kā to darīja zvērestu uzņēmušies nazarieši senajā Izraēlā. Amerikas iezemieši mēdza sodīt sevi berot pelnus uz galvas, kā arī nosmērējoties ar pelniem, kas saistās ar ebreju praktizētajiem reliģiskajiem priekšrakstiem (Esteres 4:1).
Tamazulapa cilts priestera tērps līdzinājās Ārona priesterības augstā priestera drānām. Priesteriem bija savas telpas templī līdzīgi kā priesteriem Izraēlā, kurās tiesīgi ieiet bija tikai priesteri. Priesteri mēdza dziedināt. Neviens nedrīkstēja pieskarties upurim, izņemot priesterus. Katram augstdzimušajam cilts loceklim bija savs priesteris, līdzīgi kā Levīti Izraēla augstdzimušo namos.
Roberts Viljams – pirmais anglis, kurš ieradās Jaunanglijā un iemācījās vietējo indiāņu valodu bija pārliecināts par to, ka indiāņi ir cēlušies no izraēliešiem. Viņš rakstīja, ka indiāņu valodās ir termini – ķēniņš, priesteris un pravietis, kas daudzās iezemiešu valodās ir nepazīstami termini.
Saskaņā ar Edvarda Kinga (Edward King, Viscount Kingsborough) secinājumiem senu Centrālamerikas manuskriptu apkopojumā Antiquities of Mexico, seno Centrālamerikas tautu likumi lielā mērā atgādināja Mozus likumus. Indiāņi pienesa dieviem lauku ražas, medību un zvejas pirmos augļus, kā arī ievēroja katru septīto gadu kā sabata gadu.
Teikas un ticējumi
Pētījumi liecina, ka visā rietumu puslodē vietējo iedzīvotāju vidū ir bijuši izplatīti nostāsti jeb leģendas par to, ka sendienās viņu priekštečus ir apmeklējis kāds balts, bārdains viesis, kurš ir nācis no attīstītākas pasaules. Viņš bija darījis dažādus brīnumus un devis ļaudīm daudz noderīgu zināšanu. Dodoties projām, šis svešinieks apsolīja kādudien atgriezties, lai valdītu, aizsākot jaunu laikmetu. Šajā sakarā vairāk informācijas sekojošā rakstā – Vēsturiskas liecības par Jēzus Kristus ierašanos senajā Amerikā.
Indiāņi pielūdza Dievu, kurš radījis sauli, mēnesi, visas redzamās lietas un kurš dod viņiem visu, kas ir labs. Viņu teikās sastopami stāsti par plūdiem, kas noslīcināja pasauli dēļ cilvēku grēkiem, par to, ka pēc daudziem gadiem viss tiks iznīcināts ar uguni, par dvēseles nemirstību pēc nāves un to, ka tur viena būs prieka vieta un otra – ciešanu vieta. Indiāņi cerēja uz ķermeņu augšāmcelšanos, tādēļ rūpīgi apglabāja mirušo ķermeņus, kā arī nebija mierā ar eiropiešu centieniem izrakt apbedījumu vietas ar mērķi atrast zeltu vai sudrabu.
Arheoloģiski atradumi un ebreju valoda
Vairākās vietās Ziemeļamerikā ir atrasti gravējumi uz akmens ebreju valodā. Šajā rakstā tiks pieminēti daži šādi vēsturiski artefakti.
Ņūarkas svētie akmeņi
Ņūarkas svētie akmeņi ir vairāki artefakti, kas tika atrasti ap 1860. gadu senās indiāņu apbedījumu vietās Ņūarkas pilsētā Ohaio štatā, ASV. Uz šiem akmeņiem iegravēti uzraksti ebreju valodā, un viens no akmeņiem satur 10 baušļus saīsinātā versijā. Minētos akmeņus var apskatīt Džonsona-Humrikhausas muzejā Košoktonas pilsētā, Ohaio. Akmeņi tika atrasti zemes uzbērumu veidojumos, kurus veidojusi tā saucamā Hopvelas civilizācija, kas eksistējusi aptuveni no mūsu ēras 100. gada līdz mūsu ēras 500. gadam, kas visnotaļ precīzi atbilst Nefijiešu vēstures pēdējam laikmetam.
2014.gadā tika veikta ozolkoka platformas, zem kuras tika atrasts akmens ar 10 baušļiem radiooglekļa datēšana, un rezultāts uzrādīja, ka koks audzis laikā no mūsu ēras 85. līdz 135. gadam (95% ticamība).
Los Lunas baušļu akmens
10 baušļu akmens tika atklāts 1933. gadā pie sena indiāņu apbedījumu uzbēruma netālu no Los Lunas pilsētas Ņūmeksikas štatā, ASV. Uz šī apmēram 80 tonnas smagā akmens ir iegravēti 10 baušļi ebreju valodā. Uzrakstus uz akmens pirmo reizi pārtulkoja doktors Roberts Feifers (Dr. Robert Pfeiffer) no Hārvardas 1949.gadā. Vietējie iedzīvotāji ir apliecinājuši, ka šis akmens ar gravējumiem ir bijis zināms viņu senčiem vismaz kopš aptuveni 1800.gada, un indiāņi to dēvējuši par “klinti ar savādajiem uzrakstiem”.
Ģeologs Berijs Fells uzskata, ka gravējumi varētu būt 500 – 2000 gadus seni, par ko liecina gravēju virsmas pārklājums.
Batkrīkas gravējums
Batkrīkas gravējums, saukts arī par Batkrīkas akmeni vai Batkrīkas plāksni ir akmens plāksne ar gravējumiem, kas tika atrasts 1889. gadā arheoloģisko izrakumu laikā Amerikas iezemiešu apbedījuma vietā Tenesī štatā, ASV. Arheoloģisko izrakumus veica Smitsonianu birojs. Sākotnēji tika uzskatīts, ka gravējumi ir čeroki valodā, taču 1970. gadā semītu valodu speciālists Sairus H. Gordons pauda viedokli, ka gravējumi veikti senebreju valodā un datējami ar mūsu ēras 1.-2. gadsimtu. Šobrīd šis artefakts glabājas ASV Nacionālā dabas vēstures muzejā, Smitsonianu institūta antropoloģijas departamentā (NMNH kataloga numurs 8013771, oriģinālais muzeja numurs A134902-0).
Augstāk minētie vēstures artefakti tiek kritizēti kā iespējami viltojumi, kritiku pamatojot ar dažādiem argumentiem. Tomēr vērtējot šos argumentus, jāņem vērā tas, ka jebkurš arheoloģiskais artefakts, kurš ir pretrunā ar populārākajiem vēstures pieņēmumiem, tiek nesaudzīgi kritizēts.