“Tikai daži apzinās, ka vecākas, lielākās un komplicētākās senās arheoloģijas būves tika būvētas no smiltīm, māla un akmeņiem šeit Amerikā – Ohaio un Misisipi ielejās. Pirms 6000 gadiem un līdz pat salīdzinoši nesenam laikam Ziemeļamerikā dzīvoja vienas no augstāk attīstītākajām un labāk organizētajām civilizācijām visā pasaulē – ar pilsētām, ceļiem un tirdzniecību”, tā savā grāmata izteicās Smitsona Amerikas vēstures muzeja bijušais direktors Kenedijs G. Rodžers.[1]
Raksta autors uzskata, ka pati Mormona Grāmata, citas mūsdienu atklāsmes, kā arī arheoloģija, DNS un cita veida pierādījumi pārliecinoši apliecina to, ka Mormona Grāmatas notikumi norisinājušies galvenokārt Ziemeļamerikas centrālajā, austrumu un ziemeļu daļā, kā arī Kanādas dienvidaustrumu daļā. Šajā rakstā aprakstīta tā saucamās Hopevelas kultūras, un to paralēles ar Mormona Grāmatā atrodamo aprakstu par nefijiešiem un lamaniešiem.
Lehijieši un Mulekieši (590. p.m.ē. – 421.g. m.ē.)
Mormona Grāmata atrodams apraksts par pravieti Lehiju, kurš 600. g. p.m.ē. devās prom no Jeruzālemes kopā ar savu un vēl vienu ģimeni. Tikdami Dieva vadīti šie ļaudis šķērsoja okeānu un nonāca apsolītajā zemē. Otru ļaužu grupu, kas aptuveni tajā pašā laikā izceļoja no Jeruzālemes reģiona un arī ieradās Ziemeļamerikā, sauca mulekieši. Viņi apvienojās ar nefijiešiem 279. g. p.m.ē., un turpmāk tika dēvēti par nefijiešiem.
Nefijieši bija iemācījušies būvēt kuģus, pārzināja metalurģijas noslēpumus, ieguva rūdas un izgatavoja darbarīkus, ieročus un bruņas no metāla, nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, būvēja tempļus, būvēja militāras aizsardzības būves un vairāku simtu gadu garumā spēja būt militāri pārāki par saviem pretiniekiem, kā arī ievēroja Mozus likumu, Dieva baušļus un veda savas tautas pierakstus uz metāla plāksnēm. Zelta plāksnes, uz kurām bija saīsināti nefijiešu un arī jarediešu pieraksti, 1827. gadā apraktus zemē Ņujorkas štatā, netālu no Palmīras pilsētas atrada Džozefs Smits. Ar Dieva spēku un dāvanu viņš šos pierakstus pārtulkoja uz angļu valodu, un tie tika publicēti kā Mormona Grāmata 1830. gadā.
Hopevelas kultūras (200. p.m.ē. – 400. m.ē.)
Hopevelas kultūras ir senas Amerikas indiāņu kultūras, kuru pārstāvji dzīvojuši galvenokārt tagadējā Ohaio štata dienvidu daļā, Mičiganas, Viskonsīnas, Indiānas, Ilinoisas, Aiovas, Kanzasas, Pensilvānijas un Ņujorkas štatu teritorijā laika posmā no aptuveni 200. g. p.m.ē. līdz 500. g. m.ē.[2] Vēlāk Hopevelas kultūras pārauga citās kultūrās, piemēram – Misisipi ielejas kultūrā. Hopevelas kultūra nav uzskatāma par vienotu kultūru vai sabiedrību, bet drīzāk vairāku savstarpēji saistītu kultūru kopienu. Šo atsevišķo kopienu dzīvesvietas bija savienotas ar tirdzniecības ceļiem.
Hopevelas kultūru mēdz dēvēt arī par zemes uzbērumu kultūru. Daudzi zemes uzbērumi ir saglabājušies arī līdz mūsdienām. Mormona Grāmatā atrodams apraksts par pilsētu nocietināšanu ar zemes vaļņiem, grāvi ap to un virs uzbēruma izbūvētu nocietinājuma sienu, kā arī aizsardzības torņiem un vienu ieeju pilsētā (Almas 48:8, 49:13, 50:2-6, 10). Vairākus šādus vēsturiskus zemes uzbērumu ir apmeklējis šīs raksta autors. Zemāk redzamā bilde ir uzņemta Lielajā aplī (Great Circle Earthworks) Ņūarkas pilsētā, Ohaijo štatā, ASV.
Lielais aplis ir zemes uzbērums vairāku metru augstumā un 370 m diametrā[3]. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka virs šādiem zemes uzbērumiem bijušas augstas koka baļķu sienas, kas senatnē varētu būt izskatījušas līdzīgas šai ilustrācijai.
Zemes uzbērumi tika veidoti dažādiem mērķiem – pilsētu aizsardzībai, apbedījumiem, sakrālo celtņu (tempļu) izvietošanai, pierakstu glabāšanai un citiem praktiskiem mērķiem.
Lielākās zemes uzbērumu būves saglabājušās Kahokijas pilsētā, Ilinoisā, ASV. Lielā Mūku uzbēruma pamatnes izmērs ir lielāks par Heopsa piramīdas pamatnes izmēriem. Kaut arī daudzi uzskata, ka šīs būves veidotas nedaudz vēlāk, zemes uzbērumu vecumu precīzi noteikt ir ļoti sarežģīti.
Aptuvenu priekšstatu par Hopevelas un citu zemes uzbērumu kultūru iedzīvotāju skaitu sniedz ne tikai šo kultūru būves, bet arī zemāk redzamā 1891. gadā publicētajā karte. Kartē ar sarkaniem punktiem attēloti līdz 1890. gadam saglabājušies, apzinātie seno kultūru veidotie zemes uzbērumi ASV, kuru skaits šajā kartē vien pārsniedz vairākus tūkstošus. Domājams, ka pirms Eiropiešu ieceļotāju ienākšanas Amerikā šo zemes uzbērumu skaits pārsniedza vairākus simtus tūkstošu[4].
Hopevelas un Mormona Grāmatas tautu paralēles
Vairāki pētnieki ir identificējuši vairākus desmitus līdzīgu iezīmju, kas raksturīgas gan Hopevelas kultūrām, gan Mormona Grāmatas tautām[5]. Starp būtiskākajām iezīmēm var minēt sekojošās:
- viens un tas pats laika periods un ģeogrāfiskais novietojums;
- augsti attīstītas civilizācijas ar attīstītu lauksaimniecību (Mosijas 23:5, 31; 10:4, 21; Almas 62:29), lopkopību, amatniecību, metalurģiju un tirdzniecību (Mosijas 24:7);
- daudzas pilsētas un nocietinājumi, ar augstiem zemes uzbērumiem un grāvjiem (Almas 49:11-12 Almas 50:2-4; Almas 53:4, Mosijas 11:12-13);
- pilsētas bija projektētas tā, ka tajās varēja iekļūt tikai pa ieejas vietām (Almas 49:4, 20, 21)
- tika izmantoti dažādi metāli, piemēram, misiņš, dzelzs un sudrabs (1 Nefija 18:25, Mosijas 11:3, 8, 10, 8:10; Etera 10:23);
- metalurģija un metālu kausēšana, ko apliecina atrastās senās metālu kausējamās krāsnis;
- metāla bruņas un ieroči (bruņucepures, krūšu bruņas, vairogi, zobeni un cirvji) (Almsa 46:13; Almas 43:38,44; Helamana 1:14);
- DNS X haplogrupa, kas raksturīga Vidusjūras reģionam un īpaši Izraēlas teritorijai;
- baltādainie Amerikas iezemieši, kurus iznīcināja tumšākas ādas krāsas Amerikas iezemieši;
- seni arheoloģiski atradumi ar ebreju, ēģiptiešu, asīriešu un ķīļu raksta uzrakstiem, kas atrasti uz akmeņiem un metāla plāksnēm Ziemeļamerikā;
- cauri paaudzēm nodoti stāsti par Dievu, kas apmeklēja un mācīja šīs tautas;
- Ziemeļamerikas iezemiešu vārdi, kas apzīmē Jehovu, Sidonas upi, šauro zemes strēli, Nefiju un citus vārdus un frāzes, kas raksturīgas Mormona Grāmatai;
- zemes uzbērumi pilsētu centrālajā vietā, uz kuriem atradās reliģiskas nozīmes celtnes; piemēram, netālu no Ohaio upes pie Sinsinati pilsētas tika atrasts taisnstūra formas zemes uzbērums, kura izmēri bija 225 pēdas garumā (72 m), 120 pēdas platumā (40 m) un 7 pēdas augstumā (2 m), uz kura tika atrastas koka un dedzināta kaļķa (faktiski cementa) ēkas atliekas, un uzbēruma izvietojums (uz austrumiem) un izmēri pilnībā atbilst tam, lai uz tā varētu būt bijis izvietots templis, kas būvēts pēc Zālamana tempļa pagauga[6];
- tautas dzīvoja pie nozīmīgām upēm (Sidonas upe Mormona Grāmatā un Misisipi upe un tās pietekas Hopvelas civilizācijā);
- attiecīgajos reģionos zemestrīces ir reta parādība, jo 1000 gadu laika periodā, ko aptver Mormona Grāmatas apraksts par nefijiešiem, liela zemestrīce pieminēta tikai vienreiz ( Nefija 8:6, 1. Nefija 12:4);
- cilvēki bija liela auguma (1. Nefija 2:16, 4:31; Almas 1:2, 46:3, Helamana 1:15, Mormona 2:1; Etera 1:34, 14:10 un 15:26);
- tāpat kā starp jūdiem, tika izmantota mēness laika skaitīšanas sistēma, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (Omnija 1:21; 3 Nefija 2:8);
- būvniecībā pamatā tika izmantota zeme un kokmateriāli (Mosijas 11:8-10, Jaroma 1:8; 2. Nefija 5:15);
- atsevišķos gadījumos tika izmantots cements, piemēram, tā saucamais “Hopevelas cements”, kas atrasts Mound City un Fort Ancient, Ohio štatā (Helamana 3:7, 9);
- tika izmantoti dzelzs un tērauda zobeni (2 Nefija 5:15, Jaroma 1:8, Etera 7:9);
- abas kultūras dzīvoja vienā zemē netālu no Misūri, uz ko norāda Tā Kunga atklāsme grāmatā Mācība un Derības 54:8;
- cilvēki pazina gadalaikus (Mosijas 18:4; Almas 46:40) un dzīvoja reģionā, kur mēdz būt spēcīgas vētras;
- abas kultūras izcirta kokus savās zemēs (Helamana 3:5-7, 9-10);
- tika audzēta kukurūza, mieži un kvieši (Mosijas 7:22, 9:9, 14);
- tika izgatavoti krāsaini tekstilizstrādājumi (1. Nefija 13:7-8, Mosijas 10:5);
- izmantoja gan ādas apsējus ap gurniem (Ēnosa 1:20, 3. Nefija 4:7), gan biezas drēbes (Almas 43:19; 49:6, 3. Nefija 4:7);
- bija apģērbi ar bārkstīm;
- tika izmantotas pērles un citi priekšmeti, lai izgreznotu apģērbu (4. Nefija 1:24);
- audzēja kazas un āžus, par ko liecina Hopevelas āžu vara ragi (1. Nefija 18:25, Ēnosa 1:21);
- pazina suņus un vilkus (Mosijas 12:2; Almas 5: 59; Almas 16:10; Helamana 7:19);
- tika medīti migrējoši dzīvnieki, piemēram, bizoņi un alņi (Almas 22:31, Etera 9:34);
- tika izmantoti zirgi, par ko liecina seni zirgu kauli un atrastās zirgu piktogrammas (1. Nefija 18:25; Ēnosa 1:21; Almas 18:9);
- pazina maitu ērgļus (Mosijas 12:2, Almas 2:38);
- pēc iznīcinošiem kariem tika izmantoti masu kapi (Mosijas 9:19; Almas 30:1-2);
- tika praktizēta mirušo apglabāšana virs zemes, kas raksturīga ebrejiem;
- bija zināšanas par glābšanas ieceri (Jaroma 1:2, Almas 24:14);
- zināja desmit baušļus, par ko liecina atrastie desmit baušļu akmeņi – Newark holy stones (Mosijas 12:34-36, 13:12-24)
Vai tiešām Amerikas indiāņi bija mežoņi?
Eiropiešu kolonizatoriem bija nepieciešams attaisnot zemju atņemšanu indiāņiem, kā arī attaisnot indiāņu, kas viņiem traucēja to darīt, nogalināšanu. To attaisnoja ar tā saucamo Atklājumu doktrīnu (angliski – Discovery Doctrine), kas cita starpā nav atcelta joprojām. Saskaņā ar šo doktrīnu, ko sākotnēji ieviesa Eiropas monarhi un atbalstīja pāvests, jauno zemju atklājējiem – kristiešiem, bija tiesības uz jaunatklātām teritorijām, kuras neapdzīvo kristieši. ASV gadījumā indiāņi tika uzskatīti par mežoņiem (mednieki un vācēji ar ļoti zemu attīstības un morāles līmeni), kuriem nav visu to pašu tiesību, kas piemīt cilvēkam, tādējādi tika attaisnoti nežēlīgi kolonizatoru noziegumi pret iezemiešiem.
Līdzīgi kā spāņu konkvistadori, kas apzināti iznīcināja iezemiešu kultūru, nereti arī bibliotēkas un citas liecības par iezemiešu sasniegumiem, tāpat arī amerikāņu kolonizatori mērķtiecīgi iznīcināja jebkādus atradumus un liecības par to. Attiecīgi vēsturiskās liecības un atradumi, kas neatbilda šai doktrīnai, vai nu tika apzināti iznīcināti, noklusēti vai arī pasludināti par viltojumiem.
Šajā rakstā sniegtais īsais apraksts par seno Hopevelas kultūru liecina par ļoti augsti attīstītu un organizētu civilizāciju, kas daudzus gadu simtus apdzīvoja Ziemeļameriku. Liecības par šo civilizāciju ļoti lielā mērā atbilst tam aprakstam, kas atrodams Mormona Grāmatā. Skaidrs ir arī tas, ka laikā, kad Amerikā ieradās eiropieši, daudzas indiāņu ciltis bija zaudējušas tos kultūras un ekonomikas sasniegumus, kas tās raksturoja vairākus gadsimtus agrāk. Tieši šādu scenāriju attiecībā uz senajām Amerikas tautām atklāj Mormona Grāmatas apraksts. Proti, – ka neticīgās, netaisnīgās tautas iznīcināja grēkā kritušu Dieva derības tautu, kuras zināšanas un sasniegumi bija daudz pārāki.
1830. gadā, kad Mormona Grāmata tika publicēta, ideja par augsti attīstītu indiāņu civilizāciju bija pretrunā ar valsts politiku un tās ekonomiskajām interesēm. Saprotami, ka šādai valsts politikai pakļāvās arī vēsturnieki un zinātnes pārstāvji. Par laimi mūsdienu informācijas laikmetā daudzos atklājumus, vēsturiskās un cita veida liecības par to, kas noticis pagātnē, vairs nav iespējams noslēpt.
[1] Kenedijs G. Rodžers, Hidden cities: the discovery and loss of ancient North American civilization, New York, Free Press, 1994., https://onesearch.cuny.edu/discovery/fulldisplay/alma990035343980106139/01CUNY_YC:CUNY_YC
[2] https://www.britannica.com/topic/Hopewell-culture
[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Newark_Earthworks
[4] Little L. Gregory Ed., The Illustrated Encyclopedia of Native American Mounds & Earthworks, Eagle Wing Books Inc., Memphis TN, 2009.
[5] https://bookofmormonevidence.org/the-hopewell-civilization-50-correlations/
[6] Maclean J.P., The Mound Builders – Archeology of Buter County, Ohio, 1904, 222-223. lp.