Kāpēc grāmatā ir tik daudz karu aprakstu?
Mormona Grāmatas pravieši vīzijās redzēja mūsdienas un rakstīja savu vēstījumu mums (Mormona 8:34-35). Grāmatā tika apkopoti to notikumu apraksti un mācības, kas būtu noderīgas un vērtīgas mums (1. Nefija 6:6). Apmēram piecpadsmit procentos no visām grāmatas nodaļām atrodami apraksti par kariem. Varētu jautāt – kāpēc šajā Svēto Rakstu grāmatā iekļauti tik daudz apraksti par kariem un ko mēs no tiem varam mācīties?
Līdzīgi mūsdienām arī senatnē kari norisinājās visnotaļ bieži un Dieva derības tauta, kuras pravieši veda Mormona Grāmatas pierakstus, tika ierauta tajos. Valsts pārvalde un reliģija senatnē nebija tik ļoti nošķirtas kā mūsdienās. Kari, to uzsākšana, karu vešanas motivācija un veids, stratēģija un to iznākums bija lielā mērā saistīti ar ļaužu ticību un reliģiju. Tas, kādām idejām cilvēki ticēja un saskaņā ar kādiem principiem viņi dzīvoja, un vai meklēja Dieva vadību, visbiežāk noteica kara iznākumu. Senatnē par karu domāja un runāja reliģiskajā dimensija, proti, tika uzskatīts, ka uzvaru kaujā nodrošina spēcīgākais no karojošo tautu dieviem.
Grāmatas autori – senie pravieši redzēja daudzos karus mūsdienās (1. Nefija 14:16-28, Mormona 8:30), tādēļ viņu apraksti par kariem var ļaut mums izprast mūsdienu karu izcelšanās iemeslus, to, kuros gadījumos iesaistīšanās karā var būt attaisnota Dieva priekšā, kādas ir taisnīga kara stratēģijas un ko ļaudis var darīt, lai izvairītos no kara vai gūtu tajā pārsvaru pār pretiniekiem.
Svēto Rakstu mācībām par kariem var būt ļoti personisks pielietojums katram no mums, jo katrā no mums gandrīz pastāvīgi norisinās garīgais karš starp sekošanu labajam un ļaunajam. Mums pastāvīgi nākas izdarīt izvēli starp sekošanu iedvesmām, kas nāk no Dieva, un no aicinošām vilinošām idejām, kuru avots ir sātans. Jāizvēlas starp – grūtāko izaugsmes un progresa ceļu vai arī vieglāko – baudas un degradācijas ceļu. Turklāt nereti šādās situācijās izvēle vai risinājums nav acīmredzams – vai pakļauties aicinājumam, bēgt no tā, vienoties ar oponentu, ejot uz kompromisiem vai arī cīnīties un nepakļauties. Tādēļ svarīgi ir apzināties, no kura avota nāk aicinājums, kurš ir mūsu sabiedrotais, kurš ienaidnieks, kuras rīcības modelis vedīs mūs pie vēlamā risinājum un kurš saskanēs ar Dieva mācībām.
Kādus norādījumus par karu Dievs mums ir devis Mormona Grāmatā?
Daudzi kristieši interpretē kalna sprediķa mācību par otra vaiga pagriešanu (Mateja 5:38-39 un 3.Nefija 12:38-39) kā absolūtu mācību par nepretošanos ļaunumam, kas nepieļauj piedalīšanos jebkāda veida karā.
Mormona Grāmatā mēs lasām Tā Kunga vārdus: “Jūs aizstāvēsiet savas ģimenes līdz pat asinsizliešanai,” kā arī: “jūs neļausit, lai jūs tiktu nogalināti no savu ienaidnieku rokām” (Alma 43:9, 45-47). Vai šajos Bībeles un Mormona Grāmatas pantos ir pretruna, vai arī katram šīm pantam ir atšķirīgs konteksts un tādejādi arī atšķirīga pielietošana?
Kalna sprediķī Kristus saviem sekotājiem nemāca, ka taisnības likums (aci pret aci, zobu pret zobu) ir nepareizs, bet māca to, ka pastāv arī augstāks jeb pārāks – mīlestības likums, saskaņā ar kuru uz ļaunu var atbildēt ar labu un saskaņā ar kuru mēs varam izrādīt iejūtību un mīlestību arī saviem nelabvēļiem. Citiem vārdiem – mums jābūt miera nesējiem, nav jāatbild uz katru nelaipnību jeb agresiju ar agresiju, bet vispirms jāmēģina izlīgt, piedot un paust labvēlību pret tiem, kas rīkojas netaisnīgi ar mums. Kalna sprediķī nav mācīts, kā rīkoties gadījumā, ja agresija tiek veikta pret mūsu ģimeni un bērniem, taču šāda mācība ir atrodama minētajos Mormona Grāmatas pantos.
Tas Kungs atzīst karu tikai kā pēdējo līdzekli Saviem svētajiem, lai aizstāvētu savas ģimenes, īpašumu, tiesības, privilēģijas un brīvību (Svēto Rakstu ceļvedis – Karš). Tādejādi aizsardzības karš, lai aizsargātu savas ģimenes, un savas zemes, savu valsti, un savas tiesības, un savu reliģiju – ne tikai nav pretrunā ar Dieva mācībām, bet ir arī pavēle ticīgajiem no Tā Kunga.
Attiecībā uz kara izcelšanās iemesliem, Tas Kungs ir mācījis, ka karus rada ļaužu “ķildas un viņu strīdi, jā viņu slepkavības un viņu laupīšanas, viņu elku pielūgšanas, viņu netiklības un viņu negantības” (Alma 50:21, Alma 51:16, 21, Alma 53:8-9, Alma 60:17, Mormona 1:13-14, Moronija 9:3). Citos pantos ir skaidrots, ka lepnība, augstprātība, korupcija, vēlme pēc varas, nevēlēšanās klausīt Dievam jeb bezdievība ved tautu uz konfliktiem un karu (Alma 46:1-10).
Svētie Raksti sniedz arī atbildi uz jautājumu, kā izvairīties no kara vai gūt virsroku pār ienaidniekiem. Vienīgais risinājums, lai bezdievīga tauta izvairītos no kara un pilnīgas iznīcināšanas – ir grēku nožēlošana, atgriešanās pie Dieva un pie taisnīguma (Moronija 9:22). Cilvēku un tautu brīvības pamats ir – cilvēku taisnīgums jeb sekošana patiesībai – Dieva baušļiem. Kad lielākā laužu daļa tiek aizvilināta no taisnīguma, tautai tiek atņemta arī brīvība (Alma 46:10), tādēļ arī risinājums var būt tikai atgriešanās pie Dieva.
Mormona Grāmata turklāt māca, kā atpazīt viltus mācības, kārdinātāja metodes un stratēģijas (Helamana 3:29), kā varam gatavoties grūtiem laikiem, stiprināt savu gatavību pārbaudījumiem un ticību (Alma 57:21, 26-27), pārvarēt bailes (Moronija 9:25), kādos apstākļos mums jāiesaistās konfliktā un jācīnās, un kādai jābūt pareizai attieksmei pret konfliktu (Alma 48:22-25), kā arī daudz ko citu saistībā ar konfliktiem.
Lai gan Mormons un viņa ļaudis nespēja novērst tautas iznīcināšanu, viņu pieraksts var kalpot kā liecība, brīdinājums un noderīga pamācība mūsdienu cilvēkiem visā pasaulē. Mācības – par ticību Kristum, patiesu grēku nožēlošanu, paklausību taisnīgām derībām, mīlestību pret visu cilvēci un rūpēm par bērniem un nākamajām paaudzēm – piedāvā vēstījumu par cerību, mieru un iespēju atgriezties mūžīgā Dieva klātbūtnē. Senie Mormona Grāmatas vēstījumi ir izturējuši laika pārbaudi, tādēļ tie ir ļoti atbilstoši mūsdienu pasaules aktuālajām problēmām.
Paralēles ar karu Ukrainā
Mormona Grāmatā atrodami apraksti par Dieva izredzējām tautām (nefijiešiem un jarediešiem), kuras sākotnēji godāja Dievu, taču daudzus gadsimtus vēlāk krita neticībā, novērsās no Dieva un tika viņu ienaidnieku iznīcinātas. Lasot aprakstus par šīm tautām un viņu konfliktiem, acīmredzamas ir paralēles ar karu starp Krieviju un Ukrainu. Šo paralēļu saskatīšana var palīdzēt saprast, kāds ir patiesais Ukrainā notiekošā kara izcelšanās cēlonis gan no Krievijas, gan Ukrainas skatu punkta, kādēļ šis bruņotais konflikts ir pārsteidzis daudzus militāros ekspertus un ārvalstu izlūkdienestus, kas paredzēja ātru Krievijas uzvaru, kā arī to, kādas ir šī kara attīstības perspektīvas un paredzamais iznākums.
Rakstā nefijiešu tauta tiks salīdzināta ar ukraiņu tautu un Ukrainu un lamanieši ar Krieviju un visiem Putina atbalstītajiem. Jaredieši ir pielīdzināmi nefijiešiem, un viņu ienaidnieki krieviem, taču pirmie netiks atsevišķi izdalīti vienkāršības labad.
Kā jau minēts iepriekš, karu izcelšanās patiesais iemesls ir tautas bezdievība (Mormona 1:10, 13-14; Alma 50:21, Alma 53:8-9). Imperiālisms un autoritāro līderu jeb “stingrās rokas” atbalstītāju piekritēji ir vēl viens iemels, kas veicina karu izcelšanos (Alma 60:17, Alma 51:8). Nācijas, kas notic propagandai par to, ka viņi ir īpaši, izredzēti, ar dižciltīgām asinīm un īpašu misiju, ka viņiem ir tiesības lemt citu tautu un valstu likteņus, veicina karu sākšanos un lielu postu (Alma 60:17, Alma 51:21). Turklāt pie varas esošo cilvēku lepnība, augstprātība (t.sk. militārais spēks, ekonomiskie resursi un reputācija), apvienojumā ar korupciju un varas atbalstītāju vēlmi pēc varas un nevēlēšanos ievērot Dieva likumus (Alma 46:1-8) veicina konfliktus un karu izcelšanos. Vēl cits būtisks faktors šajā sakarā ir konkrētā valdnieka personība un nosliece uz ļaunumu (Alma 46:9). Krievijas nācijā un valsts struktūrās varam atpazīt visus minētos kara izcelšanās iemeslus.
Etera grāmatā varam lasīt par slepenajām savienībām un to, ka šīs slepenās savienības noved pie kariem un strīdiem, bada un sērgām un iznīcināšanas (Etera 11:7, 8:9-25). Slepenās savienības ir aprakstītas kā tādas, kurās cilvēki, kas vēlas iegūt varu, apvienojas caur zvērestiem, lai slepkavotu, laupītu, melotu un veiktu visādas citas nekrietnības, un šāda zvēresta pārkāpšana tiek sodīta ar nāvi.
Salīdzinot šo aprakstu ar Krievijā izveidoto totalitāro režīmu, tā absolūto patvaļu, valsts ienaidnieku (tai skaitā žurnālistu, uzņēmēju un opozicionāru) indēšanu, slepkavošanu, ieslodzīšanu un nežēlīgo apspiešanu, kā arī korupcijas izplatību un valsts spēka struktūru īstenotajām slepkavībām un laupīšanām, nerodas šaubas par to, ka vara Krievijā tiek īstenota tieši caur šādām slepenām savienībām.
No otras puses, skatoties uz to, cik lielā mērā politiskā un ekonomiskā korupcija bija izplatījusies Ukrainā vēl pirms 2014.gada, kā rezultātā Krievija spēja okupēt lielu Ukrainas daļu – Krimas pussalu bez nekādas Ukrainas karaspēka pretestības izrādīšanas, jāatzīst, ka arī Ukrainas tauta savā ziņā bija pieļāvusi slepeno savienību izplatīšanos savā valstī un daļas valsts teritorijas faktisku zaudēšanu (Alma 60, 3-4, 18, Alma 50:21). Tas nekādā ziņā neattaisno Krievijas agresiju, taču ļauj izprast konflikta cēloņus un zināt, kas darāms, lai to izdotos atrisināt un nepieļaut ko tādu turpmāk.
Etera 8:22 varam lasīt, ka katra tauta, kas atbalstīs šādas slepenās savienības, lai iegūtu varu un peļņu, līdz tās būs izplatījušās visā tautā, lūk, tā tiks iznīcināta. Paralēli militārajam konfliktam Ukrainas tautai un katram cilvēkam būs jāizcīna personiskā cīņa ar negodīgumu un korupciju. Tas pats attiecas uz Krieviju un tās tautu. Saprotams, ka Ukrainas tauta ļoti skarbā veidā, maksājot ar asinīm, ir apzinājusies un sapratusi minēto problēmu, kā arī sākusi to risināt.
Krievijas un Ukrainas kara mērķi
Civilizētās rietumu pasaules valstis šo bruņoto konfliktu dēvē par neizprovocētu Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu. Krievijai nebija nekāda objektīva attaisnojuma, lai veiktu pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
Pati Krievija par iebrukuma Ukrainā mērķiem pasludināja: (1) denacifkāciju jeb faktiski Ukrainas politiskās varas un valstiskās suverenitātes iznīcināšanu un (2) demilitarizāciju jeb bruņoto spēku – kā valsts suverenās varas nodrošināšanas galvenā orgāna iznīcināšanu. Faktiski, no Krievijas diktatora Putina skaidrojumiem par Ukrainas vēsturi un valstiskumu izriet, ka ukraiņu tauta, tās valoda un kultūra ir mākslīgs veidojums, ka Ukrainas nācija nav pelnījusi valstiskumu, bet ir daļa no senās krievu pasaules, tādēļ Krievijai ir tiesības un pienākums atjaunot taisnīgumu, izlemt ukraiņu tautas likteni un pārvaldīt Ukrainas teritoriju.
Lasot Almas 24:20 šķiet, ka aprakstīti ir 2022.gada 24.februāra notikumi – “Un notika, ka viņu brāļi lamanieši [krievi] gatavojās karam un nāca Nefija [Ukrainas] zemē ar nolūku nogalināt ķēniņu [prezidentu Zeļenski] un ielikt citu [Janukoviču] viņa vietā, un arī iznīcināt Anti-nefij-lehija [ukraiņu] tautu tai zemē” (Alma 24:20).
Mormona Grāmatā netaisnīgs lamaniešu ķēniņš Amalikija apņēmās pakļaut kaimiņu tautu – nefijiešus sava ļaužu milzīgā skaita dēļ (Alma 48:2-4). Pēc būtības Putina pasludinātais “specoperācijas” jeb kara mērķis ir Ukrainas pakļaušana, turklāt Krievijas iedzīvotāju skaits apmēram trīs reizes pārsniedz Ukrainas iedzīvotāju skaitu. Līdzīgi lamaniešu ķēmiņu mērķi aprakstīti arī kā centieni piesavināties milzīgu varu par citu tautu (Alma 43:8, 29, 45; 44:2), kas mūsdienu valodā būtu – citas tautas pakļaušana, lai caur to gūtu politiskos un ekonomiskos labumus.
Cits lamaniešu vadonis Amorons atklāja, ka kara vešanas pamatā ir caur paaudzēm nodoti stāsti par apmēram 500 gadus seniem “pāridarījumiem” – nefijiešu tēvu nolaupītās lamaniešu tēvu tiesības uz valdīšanu (Alma 54:17, 23-24). Putins savā vēstures interpretācijā līdzīgi apgalvo, ka tieši Krievija nevis Ukraina ir Senās Krievzemes jeb Kijivas Krievzemes mantiniece, tādēļ taisnīgums pieprasot atgriezt šis vēsturiskās zemes tās likumīgajam valdniekam.
Turpretim, Ukrainas kara vešanas mērķis ir – aizstāvēt savas zemes, savu valsti, ģimenes, īpašumu, tiesības, privilēģijas un brīvību, kas pilnībā atbilst nefijiešu tautas motivācijai un mērķim stāties pretim agresora armijai (Alma 43:9, 23, 45, 48). Interesanti, ka arī Krievijas un Ukrainas karam ir reliģisks raksturs, par ko liecina Krievijas pareizticīgās baznīcas atbalsts agresīvajam karam un Ukrainas pareizticīgas baznīcas atšķelšanās no Maskavas patriarhāta. Kā jau minētas iepriekš Dievs nosoda agresīvu karu un attaisno aizsardzības karu (Alma 43:46-47).
Tautas uzkūdīšana karam - propaganda
Mormona Grāmatas aprakstā par netaisnīgu lamaniešu ķēniņu varam lasīt par to, ka šis ķēniņš noskaņoja un nocietināja savas tautas ļaužu sirdis un aptumšoja viņu prātus, un uzkūdīja tos dusmām tiktāl, ka tie bija gatavi uzbrukt kaimiņu tautai (Alma 48:1-3, Etera 15:6, Moronija 9:5, 20). Šī cilvēku siržu un prātu noskaņošana tika īstenota, ieceļot vīrus, lai tie runātu ar ļaudīm no torņiem. Torņi, no kuriem varēja uzrunāt lielas tautas masas, ir salīdzināmi ar mūsdienu sabiedriskajiem mēdijiem.
Zināms, ka Krievijā pēdējo 20 gadu laikā valdošais režīms ir mērķtiecīgi cīnījies pret brīviem mēdijiem, un jau daudzus gadus mēdiji publicē tikai valdošajam režīmam labvēlīgu saturu. Svarīgs elements, gatavojoties karam ar Ukrainu, ir bijusi Krievijas propaganda, lai noskaņotu Krievijas iedzīvotājus pret Ukrainu un panāktu tautas vairākuma atbalstu valsts varas īstenotajai politikai.
Senatnē lamaniešu ķēniņš, uzkūdot savu tautu uz dusmām pret otru tautu, ieguva lielu varu pār savu tautu un pakļāva to tādā mērā, ka tā piekrita doties karā un cīnīties, lai īstenotu netaisnīgos ķēniņa nodomus pakļaut otru tautu (Alma 43:6-8, 44). Dažkārt vīri nevēlējās doties karā, taču baidoties sadusmot savu ķēniņu, to darīja (Alma 47:2). Līdzīga situācija ir vērojama šobrīd Krievijā, kur daudzi bēg no valsts, lai izvairītos no mobilizācijas, tomēr daudzi citi dodas karot, lai gūtu materiālu labumu vai arī baidoties no soda.
Lamaniešu ķēniņš kļuva par ķēniņu, varas iegūšanai un noturēšanai izmantojot viltu, melus, nodevību un slepkavības (Alma 47:1-35), un līdzīgā veidā arī Krievijas prezidents ir ieguvis un noturējis savu varu vairāk kā divas desmitgades. Tieši tāpat valsts propagandā tiek izmantoti meli, nepatiesības un puspatiesības. Piemēram, lai uzkūdītu lamaniešus karam pret nefijiešiem tika izmantoti nepatiesi, caur paaudzēm nodoti, nostāsti par gadsimtiem seniem “pāridarījumiem”, saskaņā ar kuriem nefijiešu tēvi pirms vairākiem gadsimtiem it kā bija nolaupījuši lamaniešu tēvu tiesības uz valdīšanu (Almas 54:17, 23-24). Līdzīgi Krievijas propogandā tiek noliegta Ukrainas kā valsts pastāvēšana, skaidrojot, ka Krievija, nevis Ukraina ir senās Kivijas Krievzemes idejiskā mantiniece, tādēļ Krievijai jāatgūstot kontrole pār Kiviju kā savas impērijas agrāko galvaspilsētu. Krievija izplata arī citas melus un nicinošu informāciju par ukraiņu valodu, kultūru un ukraiņu tautības cilvēku iezīmēm, kultivējot krievu tautā nicinošu attieksmi, naidu un pārākuma attieksmi pret ukraiņiem.
Propaganda jeb tautas uzkūdīšana uz dusmām apvienojumā ar pašas tautas ciešanām virza ļaudis pie strīdiem, strīdi un naids pie vajāšanām, vajāšanas pie slepkavībām un kariem (Almas 25:8). Savukārt, dusmas un naids tik lietā mērā pārņem agresorus, ka tie nogalina ne tikai karavīrus, bet arī neapbruņotus, mierīgos iedzīvotājus, kas nepretojas (Almas 24:22).
Karavadoņi
Senajos pierakstos atrodamie agresoru (lamaniešu un netaisnīgo jarediešu) ķēniņu – karavadoņu un Dieva derības tautas karavadoņu aprakstos ir atrodamas pārsteidzošas paralēles ar Krievijas un Ukrainas līderu personībām.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis pārsteidza pasauli atsakoties no sabiedroto piedāvājumiem evakuēt viņu no Kivijas dienās, kad pilsētas ieņemšana pasaules vadošo nāciju izlūkdienestu vērtējumā bija neizbēgama (ASV un Eiropas specdienesti paredzēja Kijivas ieņemšanu 2-5 dienu laikā). Zeļenskis izrādīja ārkārtīgu drosmi, gudrību, centību un nelokāmību savam zvērestam aizsargāt savu tautu un zemi līdz pat savas dzīvības zaudēšanai. Ukrainas prezidents nebaidījās rīkoties izlēmīgi pret daudzkārtēju pārspēku, jo viņa rīcības motīvi bija un ir viņa valsts un tautas brīvība. Gandrīz identiski Mormona grāmatā raksturots nefijiešu karavadonis Moronijs (Alma 48:11-13, 16 un Alma 60:28). Līdzīgi nefijiešu augstākajam soģim Almam, kas vērsās pie Dieva lūdzot Viņa atbalstu un palīdzību pasargāt viņa dzīvību, lai caur viņu Dievs varētu pasargāt viņa tautu (Alma 2:30), arī prezidents Zeļenskis saprata, ka paliekot Kijivā, nevis bēgot, viņš var motivēt savu tautu cīņai un caur to paglābt to no pakļaušanais.
Karš Ukrainas Donbasā ar Krievijas spēkiem norisinās jau kopš 2014. gada. 2014. gadā Ukraina zaudēja Krimu neizrādot absolūti nekādu pretestību Krievijas agresijai. Kopš šī laika ukraiņi būtiski ir stiprinājuši savu armiju, veidojuši nocietinājumus un gatavojoties daudz plašākai Krievijas agresijai. Gatavošanās aizsardzības karam Ukrainā tika īstenota veidojot, apmācot, apbruņojot armiju, slēpjot savus gaisa spēkus un veicot citas darbības (Alma 48:8-10).
Lamaniešu ķēniņš Amalekija ieguva varu ar krāpšanu, viltu un slepkavībām (Alma 47:1-35, 48:7), un to pašu var teikt par Krievijas prezidentu Putinu. Abi šie vadoņi apņēmās pakļaut verdzībā kaimiņu tautas sava skaitliskā vairākuma dēļ (Alma 48:40). Gan Amalekiju, gan Putinu neuztrauc savu ļaužu dzīvību zaudēšana (Alma 49:10), tādēļ karš no Krievijas puses tiek vests nerēķinoties ar savu karavīru bojāeju un nesaudzējot tos. Ja Zeļenskis nebaidās ierasties frontes līnijā un tikko atbrīvotās pilsētās, lai uzmundrinātu savus karavīrus, tad Putins līdzīgi lamaniešu armijas virspavēlniekam, izrāda gļēvulību un konflikta zonās nekad nav bijis (Alma 2:32). Putins ir izrādījis ārkārtīgu niknumu par to, ka viņa izvirzītais mērķis – nomainīt Ukrainas valdību uz sev lojālu, kā arī pakļaut Ukrainu vai lielu tās daļu, neīstenojās dažu dienu vai nedēļu laikā (Alma 49:26). Savās dusmās Krievijas prezidents ir nolādējis jeb apsaukājis Ukrainas prezidentu, nosaucot viņu par narkomānu. Almas grāmatā atklāts, ka netaisnīgi vadoņi nereti ir iemesls lieliem un ilgiem kariem, asinsizliešanai un lielam badam (Alma 62:35), kas pilnīgi atbilst situācijai Krievijā un Ukrainā. Agresora karavadoņi gan senatnē, gan šī brīža karā Ukrainā slepkavo visus – sievietes un bērnus ieskaitot, dedzina (apšauda un bombardē) pilsētas un noslauka zemi (ēkas un infrastruktūru) savā priekšā (Etera 14:17-18).
Kara vešanas lietpratība un stratēģija
Nefijiešu jeb Dieva derības tautas kara vešanas lietpratība būtiski atšķīrās no lamaniešu jeb agresoru kara vešanas paradumiem un stratēģijas, jo katram no tiem ir atšķirīgas vērtības, principi un kara vešanas mērķi. Ļoti līdzīgā veidā atšķiras Ukrainas un Krievijas karavadoņu izvēlētā taktika un stratēģija.
Nefijiešu kara vešanas principi un veids
Dieva tautas karošanas principu aprakstu varam atrast Almas grāmatā, proti – aizsargāties līdz pat asinsizliešanai, ja tas nepieciešams, neuzbrukt, zobenu pacelt tikai pret ienaidnieku, lai aizsargātu dzīvības. Nefijieši ticēja, ka ievērojot šos principus Dievs būs viņiem labvēlīgs un sniegs viņiem nepieciešamo atbalstu – brīdinot bēgt vai sagatavoties karam (Alma 48:14-15). Dieva tauta izjuta nepatiku pret karu, un viņi nepriecājās par ienaidnieku nogalināšanu, jo šī attieksme izrietēja no viņu reliģiskajiem uzskatiem (Alma 48:22-23). Situācijā, kad nefijiešiem izdevās pilnībā aplenkt ienaidnieku, viņi izvēlējās neiznīcināt viņus, bet piedāvāja viņiem padoties, dot zvērestu vairs nekad nekarot (Alma 43:54, 44:1, 6, 17, 20). Līdzīgi arī Ukrainas armija izvēlas ievērot starptautiskos kara vešanas principus, neuzbrukt ienaidniekam viņu teritorijā, kā arī ņemt gūstā ienaidnieku karavīrus, nevis nogalināt tos pie katras izdevības (Alma 55:19, 23).
Gan nefijieši, gan ukraiņi centās nogriezt ienaidnieka apgādes ceļus un iznīcināt augstos virsniekus (Alma 57:8, Alma 49:23). Abas šīs tautas pārsvarā karoja savos nocietinājumos (Alma 48:8-10, Alma 49:22-23). Dievs deva savai tautai pārliecību, ka viņi tiks izglābti (Alma 58:11-12), un viņi bija apņēmušies uzvarēt savus ienaidniekus, saglabāt savas zemes un brīvību. Tik pat lielā mērā arī Ukrainas tautai, neskatoties uz sākotnējo ienaidnieka karaspēka, tehnikas un resursu nesalīdzināmo pārspēku, ir pārliecība par to, ka ienaidnieks tiks uzveikts un patriekts no Ukrainas zemes. Ukraiņiem ilgi nācās gaidīt savu sabiedroto atbalstu bruņojuma veidā, un ar līdzīgām grūtībām saskārās arī nefijieši (Alma 56:8).
Gan Ukraiņu armija, gan nefijieši izmantoja dažādas kara viltības, lai pārspētu savu ienaidnieku. Ukraiņi necentās apturēt Krievijas iebrucējus pie valsts robežām Kijivas reģionā, bet ļāva kara tehnikas kolonām iebraukt dziļi valstī pirms tās tika iznīcinātas. Viņi radīja priekštatu par to, ka tiek gatavots uzbrukums valsts dienvidos, taču patiesībā pārsteidza pretinieku Harkivas reģionā un pāris dienu laikā atbrīvoja milzīgas teritorijas. Līdzīgas kara viltības izmantoja nefijieši (Alma 52:21-38).
Agresoru kara vešanas veids
Lamaniešu tāpat kā krievu priekšrocība bija ievērojams skaitliskais vairākums pār saviem pretiniekiem, taču viņi nebija sagatavojušies karam un bija līdzīgi laupītājiem, kas cer pārspēt upuri paļaujoties uz to, ka upuris nebūs sagatavojies un pietiekoši apbruņojies (Alma 43:21, 51, Alma 58:2). Agresori bija pārliecināti, ka dēļ viņu lielā skaita, bruņojuma un sagatavošanās viņi viegli pieveiks un pakļaus otru tautu verdzības jūgā un slepkavos tos pēc savas patikas (Alma 49:6-7). Tomēr liels bija agresoru virsnieku izbrīns sastopoties ar to, cik gudri un efektīvi pretinieks aizsargājas (Alma 49:5). Pat rietumu valstu izlūkdienesti bija pārliecināti, ka Ukrainas galvaspilsēta tiks ieņemta 3-5 dienu laikā, taču visas šīs prognozes izrādījās nepareizas. Agresora karavīri Ukrainā ir kļuvuši populāri dēļ tā, ka aplaupa vietējos iedzīvotājus un zog veļasmašīnas, podus un daudz ko citu.
Agresoru karavadoņiem nerūp savu karavīru bojāeja (Alma 49:10), un tie tiek sakauti ar milzīgiem zaudējumiem (Alma 2:28, Alma 49.:21). Nefijiešu zaudējusi nereti bija divas reizes mazāki nekā lamaniešiem (Alma 2:19, 28). Kaut arī kara laikā katra puse sniedz atšķirīgu informāciju par saviem zaudējumiem, nav šaubu par to, ka Krievijas dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā vairākas reizes pārsniedz Ukrainas bojā gājušo karavīru skaitu. Krievijas karaspēks pēc sakāves Černobajivkā, turpināja uzbrukumus tajā paša vietā atkal un atkal, un cieta pilnīgu sakāvi vismaz 26 [1] reizi, un līdzīgu ”taktiku” izmantoja arī lamaniešu karavadoņi (Alma 3:20-23).
Savas nemākulīgās karošanas veida un lielo zaudējumu dēļ agresoriem vairākkārtīgi ir nācies bēgt un atkāpties no ieņemtajām teritorijām. Krievijas karaspēks bēga no Kivijas un Sumu apkaimes, un pārvietoja savu karaspēku uz Donbasa reģionu domājot, ka tā būs otra labākā vieta, lai uzveiktu ukraiņus un līdzīgi rīkojās arī lamanieši (Alma 49:12, 25). Hersonas pilsētu un tās reģionu agresors bija spiests pamest, jo viņiem tika pārrauta apgāde (Alma 57:4, 12).
Krievija sistemātiski apšauda ar artilēriju un raķetēm Ukrainas pilsētas, un to dzīvojamos rajonus, nogalinot nevainīgus mierīgos iedzīvotājus un noslaukot veselus ciematus un pilsētas no zemes virsmas. Būtiski, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju šādu rīcību nenosoda un pat atbalsta. Līdzīgi rīkojās arī lamanieši dēļ savas apsēstības ar naidu – nogalināja arī neapbruņotus cilvēkus, kas viņiem nepretojās, un noslaucīja un nodedzināja visu savā priekšā (Alma 24:21-22, Etera 14:17-18). Lamanieši atkāpjoties aizveda sev līdzi daudzas nefijiešu sievietes un bērnus (Alma 58:30). Tieši tā rīkojās agresora karaspēks Ukrainā, un tieši šī kara nozieguma dēļ Starptautiskā krimināltiesa ir izdevusi kara noziedznieka Putina aresta orderi[2].
Lamanieši bija iezīmējuši savas pieres ar sarkano krāsu (Almas 3:4), un līdzīgā veidā Krievijas agresori iezīmē savu tehniku ar V un Z burtiem, un minētos simbolus izmanto arī Krievijas agresijas atbalstītāji.
Izlūkošana un ieroči
Vairāku iemeslu dēļ Dieva tauta senatnē spēja uzveikt daudz lielāko ienaidnieku karaspēku. Pirmkārt, tā bija uzticēšanās Dievam un sekošana pravietim, caur kuru nefijiešu karavadoņi saņēma atklāsmes par to, kā gatavoties karam, kur plāno uzbrukt ienaidnieks un kad, un kur jāpārsteidz ienaidnieks ar uzbrukumu (Alma 16:4-6, Alma 62:20-21). Otrkārt, tā bija Dieva dota gudrība nefijiešu karavadoņiem, kas izmantoja izlūkus (Alma 43:4), gatavojās karam būvējot inovatīvas aizsardzības būves un sagādājot bruņas, kas agrāk starp šiem ļaudīm netika izmantotas (Alma 43:19-20, Alma 48:8-10).
Līdzīgā veidā arī ukraiņi gūst virsroku pār agresoru. Pirmkārt, viņi ievēro kara vešanas likumus, un viņu aizsardzības karš ir taisnīgs Dieva priekšā. Otrkārt, lieliski darbojas Ukrainas izlūkdienests, kā arī tiek saņemta izlūkinformācija no sabiedrotajiem. Treškārt, Ukraiņiem tiek nodrošināti modernāki, precīzāki un efektīvāki ieroči, kā arī viņi paši attīsta jaunus ieročus un radoši pieiet karošanai, piemēram, izmantojot civilos dronus u.tml.
Agresoru lāsts
Mormona Grāmatā mēs varam lasīt par to, ka Dievs uzlika lāstu lamaniešiem saistībā ar viņu nekrietnībām, kā arī visiem tiem, kas sajaucās ar viņiem vai kas atļāva sevi aizvest tiem līdzi (Alma 3:8-10, 14-16). Dieva lāsts senajos laikos šķiet kaut kas mistikas apvīts, taču ieraugot kaut ko visnotaļ līdzīgu mūsdienās, seno rakstu vēstījums kļūst daudz saprotamāks.
Krievija šobrīd ir kļuvusi par pārliecinoši sankcionētāko valsti pasaulē, jo sankcijām ir pakļautas vairāk kā 10’600 privātpersonas, vairāk kā 3’400 juridiskās personas un gandrīz 500 institūcijas[3]. Vairāk kā 1000 dažādu kompāniju ir pārtraukušas īstenot savu biznesu Krievijā, tādēļ Krievijas iedzīvotājiem ir ļoti ierobežotas iespējas iegādāties lielu daudzumu populāru preču un pakalpojumu, ceļot un apmesties citās valstīs. Daudzas valstis ierobežo Krievijas pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos savā valstī, un daudzas bankas pārtrauc sadarbību ar Krievijas pilsoņiem[4]. Savā ziņā šīs sankcijas un to radītās sekas ir lāsts pār Krievijas pilsoņiem.
Tas pats atteicas uz visiem tiem, kas ir ļāvuši sevi aizvest (Alma 3:8) “krievu pasaulei” un Krievijas propagandai. Visas tās valstis, kas nav spējušas atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pārsvarā dzīvo visnotaļ nabadzīgi un apspiesti (Baltkrievija, Armēnija, Moldova, Gruzija u.c. bijušās Padomu Savienības republikas). Tas attiecas arī personīgi uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo citās valstīs, taču simpatizē krievu propagandas un krievu imperiālistam idejām un uzskata sevi par daļu no krievu pasaules. Daudzi no viņiem kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir ieraudzījuši Krievijas noziedzīgā režīma patieso seju un pārējiem kādā brīdī nāksies saskarties ar smagām atskārsmēm par to paražu, kurām viņi ilgstoši ticējuši, nepareizību.
Mormona Grāmatā ir atklāts, ka lāsts uz tiem, kas nogalina un paverdzina, ir uzlikts mūžīgi, izņemot, ja viņi nožēlos savas ļaundarības un pievērsīsies Tam Kungam. Hitleriskās Vācijas nācija pēc sakāves Otrajā pasaules karā atzina savus maldus, nosodīja galvenos vaininiekus, atvainojās un daudzu gadu garumā maksāja reparācijas savu ļaundarību upuriem. Šodien Vācija ir labklājīga valsts ar spēcīgāko Eiropas ekonomiku. Savukārt, ne Padomju Savienība un mūsdienu Krievija, kuras noziegumi saistībā ar Otro pasaules karu nebija mazāk smagi, neatzina savus maldus un melus, kara noziedzniekus nesodīja, bet pasludināja un joprojām uzskata par varoņiem. Krievijā atšķirībā no Vācijas desmitiem miljonu cilvēku dzīvo nabadzībā, valstī ir izplatīta korupcija, beztiesiskums un visāda veida nekrietnības. Tādēļ vienīgais veids Krievijas nācijai atbrīvoties no lāsta – atzīt savas nepareizās paražas – ticēšanu maldīgām idejām par krievu izredzētību, augsto morāli un tiesībām apspiest un iekarot kaimiņu tautas un valstis.
Ukrainas kara perspektīvas
Mormona Grāmatā aprakstīti Dieva tautas – nefijiešu, kā arī jarediešu, kari ar konkurējošām tautām vairāku gadsimtu garumā. Vairumā gadījumu, kad Dieva tauta nožēloja savas nekrietnības un vērsās pie Dieva, viņi prevalēja pār saviem ienaidniekiem, spēja tos uzvarēt un spēja saglabāt savu valsti, zemi, dzīvības un brīvības (Alma 44:3-5, Alma 55:28, Alma 57:35). Visbeidzot tad, kad tauta atteicās nožēlot savas nekrietnības, novērsās no Dieva, naidā vēlējās atriebties un iznīcināt savus ienaidniekus, tā bija nobriedusi un tika iznīcināta (Mormona 2:13-14, 26, Etera 15:19, Moronija 9:20-22).
Kaut arī pastāv atšķirības starp Ukrainas nāciju no vienas puses un nefijiešiem, un jarediešiem no otras puses, zināmas paralēles mēs varam vilkt, jo abos gadījumos šīs tautas neizprovocētā konfliktā aizsargā savu valsti, zemi, ģimenes, dzīvības un brīvību taisnīgā karā, kā arī cenšas ievērot taisnīguma likumus.
Ilgstošs karš polarizē cilvēkus. No vienas puses daudzi cilvēki nocietina savas sirdis un kļūst skarbāki, taču no otras puses daudzi dēļ bēdām un līdzjūtības kļūst pazemīgāki un pakļāvīgāki Dieva priekšā (Alma 62:41). Karš, neskatoties uz visām bēdām un ciešanām – daudziem cilvēkiem ir patiesības brīdis, kas liek pārvērtēt to, kam viņi tic, pārstāt ticēt “savu tēvu paražām”, pievērsties patiesībai, Dievam, kļūt taisnīgiem un censties ievērot Dieva baušļus (Alma 25:6, 13-14).
Dievs uzklausīja nefijiešu lūgšanas un stiprināja nefijiešu rokas, ka viņi sakāva savus ienaidniekus lielā kaujā (Alma 2:18, 28). Almas 50:7 aprakstīts, ka nefijieši gāja un padzina lamaniešus no zemēm austrumos un dienvidos uz viņu pašu zemēm, kā arī iznīcināja visus lamaniešu cietokšņus austrumos un nostiprināja robežu (Alma 50:11). Līdzīgi Ukrainas armijai ir izdevies padzīt agresoru no valsts rietumiem – Kivijas reģiona un ziemeļiem – Harkivas reģiona, atbrīvot apgabala pilsētu Hersonu, kā arī citas ievērojamas teritorijas valsts austrumos. Ik dienas viņiem izdodas likvidēt ievērojamu skaitu agresora armijas cietokšņu jeb munīciju noliktavas, vadības centrus un kazarmas u.c. Almas 50:12 lasām – Moronijs ar saviem karapulkiem, kas ik dienas pieauga dēļ pārliecības par aizsardzību, ko viņš tiem deva ar saviem darbiem. Līdzīgi Ukrainas armijas spēks pieaug ik dienas, jo tiek saņemts papildus bruņojums, materiāltehniskais nodrošinājums, izlūkinformācija un apmācību atbalsts. Jau šobrīd var teikt, ka Ukrainas armijai ir izdevies ne tikai iegūt paritāti kaujas laukā, bet sākt gūt virsroku un gatavoties uzbrukumam, lai atbrīvotu okupētās teritorijas.
Almas 55:28 atrodam aprakstu par to, ka nefijieši atkal sāka gūt uzvaras un atgūt savas tiesības un savas priekšrocības, un pēc kāda laika viņi bija atguvuši visas savas pilsētas un zemes (Alma 55:31). Ņemot vērā to, ka Ukrainu ar ieročiem un materiāltehnisko nodrošinājumu atbalsta un ir apņēmušās līdz uzvarai atbalstīt vairāk nekā 53 sabiedroto valstis, nevajadzētu būt šaubām par to, kurš šajā karā uzvarēs. Jautājums ir tikai, cik ilgi turpināsies šis karš un cik daudz upurus tas prasīs (Alma 44:3-5).
Vismaz divās epizodēs, lamaniešu valdnieki – karavadoņi tika nogalināti, kas atvēsināja agresora karaspēku un mudināja to atkāpties uz savām zemēm (Alma 52:1-2, Alma 62:36-39). Viens no iespējamiem Ukrainas kara izbeigšanās scenārijiem ir saistīts ar Putina nāvi vai viņa režīma krišanu, kas veicinātu šī bezjēdzīgā kara drīzu apturēšanu.
Gan nefijiešu, gan ukraiņu panākumi kara laukā ir tieši saistīti ar viņu sabiedroto izlēmību par bruņojuma piegādēm, un savlaicīgas bruņojuma piegādes varētu nodrošināt mazāku upuru skaitu (Almas 60:2, 5, 11, 14).
Raugoties uz Krievijas izredzēm saistībā ar šo karu, šķiet, ka visas iespējas izbeigt šo karu, vienojoties ar pretinieku, viņi ir palaiduši garām un tas vairs nav iespējams (Etera 15:4, 18-19). Krievijas vadītāji tik ilgstoši ir ignorējuši Dieva garu un veselo saprātu, ka viņi ir atdoti savai cietsirdībai, sava prāta aklumam un vienīgais, kas viņiem ir atlicis – tikt iznīcinātiem (Moronija 9:20, Etera 15:19). Tā vien šķiet, ka viņi ir apdulluši paši no savām dusmām kā no alkohola (Etera 15:22).
Ņemot vērā iepriekš minēto sadaļā – Kara izcelšanās iemesli, proti, – ka viens no kara izcelšanās iemesliem ir slepenās savienības (visaptveroša korupcija), kas noved pie kariem un strīdiem (Etera 11:7, 8:9-25), Ukrainas nācijai ārpus kara lauka priekšā gaidāma ne mazāk svarīga kauja – cīņa ar korupciju un citām agrāk izplatītām nelikumībām. Ja nācijai pēc kara izdosies saprast un apzināties savas kļūdas, nožēlot tās, sakārtot likumus, ievēlēti taisnīgas amatpersonas un tiesnešus, tad viņus gaida valsts uzplaukums un labklājība (Almas 62:45-48). Savukārt, atmetot Dievu, cilvēki tiks atstāti paši savā spēkā (Mormona 2:26).