Par Ņūarkas svētajiem akmeņiem dēvē vairākus arheoloģiskus artefaktus, kas tika atrasti ap 1860. gadu senās indiāņu apbedījumu vietās Ņūarkas pilsētā Ohaio štatā, ASV. Akmeņi tika atrasti zemes uzbērumos, kurus veidojusi tā saucamā Hopvelas civilizācija, kas eksistēja aptuveni no 200. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 500. gadam[1]. Šis laika periods visnotaļ precīzi atbilst Nefijiešu vēstures laikmetam šajā reģionā.
Zīmīgi, ka Ņūarkas zemes uzbērumi tiek uzskatīti par lielāko zemes uzbērumu kompleksu visā pasaulē. To novietojums un forma liecina par to izveidotāju zināšanām matemātikā, astronomijā un to, ka šie cilvēki izmantojuši mēness kalendāru, kuru izmantoja ebreji un saskaņā ar kuru tiek svinēti visi ebreju reliģiskie svētki.
Minētos akmeņus var apskatīt Džonsona-Humrikhausas muzejā Košoktonas pilsētā, Ohaio. Muzejā apskatāmi pieci akmeņi, proti: (1) dekaloga jeb 10 baušļu akmens (skat. attēlā Nr.1); (2) akmens “sarkofāgs” jeb no diviem akmeņiem veidots ietvars, kurā atradās dekaloga akmens (skat. attēlā Nr.3 un Nr.4); (3) atslēgakmens (skat. attēlā Nr.2) un (4) akmens trauciņš (skat. attēlā Nr.5).
Dekaloga akmens
Ievērojamākais no Ņūarkas svētajiem akmeņiem ir tā saucamais dekaloga akmens, uz kura atrodami gravējumi senebreju valodā ar 10 baušļiem (2. Mozus 20:2-17) saīsinātā versijā. Akmens vidū attēlots bārdains vīrietis apmetnī ar cepuri galvā, turot rokā, iespējams, plāksni. Virs vīrieša galvas atrodams uzraksts Moše, kas ebreju senebreju valodā ekvivalents vārdam Mozus.
Akmens ir aprakstīts no priekšas, sāniem un aizmugures. Uzraksti veikti ļoti savdabīgā kvadrātainā stila senebreju valodas rakstībā, kas 1860.gadā, kad akmens tika atrasts, nebija pazīstama.
Kvadrātainā stila rakstība kopš tā laika ir atrasta dažās vietās Izraēlas teritorijā, un šī rakstība tiek attiecināta uz laiku, kad tika iznīcināta Jeruzāleme. Piemēram, šī rakstība ir sastopama Gezeras (skat. Jozuas 10:32) pilsētas robežu gravējumos, gravējumos uz ķēniņienes Zadas sarkofāga u.c.[2]
Jau daudzus gadsimtus ebreju rakstībā zem burtiem tiek lietoti punktiņi, kas norāda uz attiecīgajiem patskaņiem, taču senatnē – laika periodā ap mūsu ēras sākumu tos nelietoja.
Ģeologs un kriminālistikas eksperts Skots Volters 2013. gadā pārbaudīja Džonsona-Humrikhausas muzejā izstādītos Ņūarkas svētos akmeņus un atzina: “No ģeoloģijas skatu punkta es neredzu nevienu problēmu, kādēļ šos priekšmetus kāds atzītu par viltojumu. Pierādījumi par to, ka tie ir autentiski, leģitīmi artefakti, ir acīmredzami, un nav neviena iemesla, lai tos par tādiem neatzītu.” Viņš arī atzina, ka gravējumi nav veikti ar mūsdienās pieejamiem instrumentiem.
Šis akmens tika atrasts neliela, apmēram 6 m augsta zemes uzbēruma centrā zem cilvēka skeleta, kas bija novietots uz koka platformas. Dekaloga akmens bija ievietots no diviem, kaut kādā veidā kopā sacementētiem, akmeņiem izgatavotā “sarkofāgā”. 2014. gadā tika veikta ozolkoka platformas, zem kuras tika atrasts dekaloga akmens, radiooglekļa datēšana, un rezultāts uzrādīja, ka koks audzis laikā no mūsu ēras 85. līdz 135. gadam[3] (95% ticamība)[4]. Artefakta atrašana ar desmit baušļiem ebreju valodā Hopevelas zemes uzbērumos, kas veidoti saskaņā ar mēness kalendāru, sniedz būtiskas atbildes uz jautājumu, kas bijuši un kā dzīvojuši šo ievērojamo pilsētu iedzīvotāji.
Pastāv uzskats, ka Dekaloga akmens varēja tikt izmantots kā ebreju tefilins (kastīte ar rullīti no Svētajiem rakstiem), un iedobe tā apakšā varēja tikt izmantota, lai akmeni ar siksniņu piesietu pie kreisās rokas. Kaut arī tradicionāli tefilinā netiek iekļauti desmit baušļi, saskaņā ar Mošes Šamaha rakstīto, Kumrānas kopienas ebreji savos tefilinos tos iekļāva.[5]
Dekaloga akmens “sarkofāgs”
Dekaloga akmens ietvars jeb sarkofāgs izgatavots ļoti precīzi, atdarinot dekaloga akmens formu. Ņemot vērā sarkofāga formu un to, ka tas izgatavots no ļoti cieta akmens pirms aptuveni 1900 gadiem, ir skaidrs, ka šis bijis ļoti nozīmīgs priekšmets un tā izgatavošanā ieguldītas ievērojamas pūles un laiks.
Atslēgakmens
Atslēgakmens bija pirmais no Ņūarkas svētajiem akmeņiem, kas tika atrasts 1860. gada jūnijā. Tas tika atrasts zemes uzbērumā tieši blakus lielajam Ņūarkas astoņstūrim. Tam dots atslēgakmens nosaukums saistībā ar šī akmens formu, kas līdzinās akmenim, ko mūrējot arku iemūrē arkas centrā. Uz pulētā akmens tā priekšpusē, aizmugurē un uz sāniem atrodami sekojoši uzraksti ebreju valodā:
- Svētumu Svētums
- Zemes Ķēniņš
- Dieva likums
- Dieva Vārds
Akmens trauciņš
Akmens trauciņš ir unikāls atradums, jo tas pēc formas un izmēra perfekti atbilst ebreju templī izmantotajiem rituālu trauciņiem, kurus izmantoja Jeruzālemē pirms otrā tempļa iznīcināšanas mūsu ēras 70. gadā. Šādus trauciņu izgatavoja no akmens, nevis no māla, jo, saskaņā ar farizeju likumiem, tikai akmens spēj saglabāt šķīstīšanās rituāliem svētītās eļļas tīrību un netransformējas pretstatā māla traukiem, kuru sastāvs mainās apdedzināšanas procesā.
Turklāt farizeji bija noteikuši, ka ebrejiem ir jāmazgā rokas pirms ēšanas, un to varēja darīt ar ūdeni no traukiem, kuri bija atzīti par šķīstiem. Akmens, atšķirībā no māla vai koka, vienmēr tika uzskatīts par šķīstu. Tā rezultātā Svētajā zemē kādu laiku bija “Izraēla akmens laikmets”, jo šajā laikā plauka akmens trauku industrija. Pēc otrā tempļa iznīcināšanas mūsu ēras 70. gadā šī prakse tika pārtraukta.[6] Tādejādi šis akmens trauciņš perfekti iederas Ņūarkas svēto akmeņu kolekcijā, par ko 1860.gadā, kad šie akmeņi tika atrasti, neviens nevarēja pat nojaust.
Cits viedoklis, cita vēsture un citi akmeņi
Neskatoties uz augstāk minētajiem faktiem, kopš minēto akmeņu atklāšanas, daudzi redzamākie arheologi un vēsturnieki pasludināja Ņūarkas svētos akmeņus par viltojumiem. Galvenais arguments bija tāds, ka vīrs, kurš atrada Atslēgakmeni un Dekaloga akmeni – Davids Viriks, bija tā saucamās pazudušās cilts teorijas piekritējs. Saskaņā ar šo teoriju, vairākas šī Amerikas reģiona indiāņu ciltis esot cēlušās no pazudušajām Izraēla ciltīm. Šī teorija bija populāra saistībā ar to, ka to apstiprināja šo cilšu leģendas, vairākas indiāņu paražas, kas līdzinājās ebreju paražām, kā arī reģionā atrastie daudzie artefakti.
Minētā teorija bija pretrunā ar valdības nostāju attiecībā uz indiāņiem, un ASV joprojām spēkā esošo tā saucamo atklājēju doktrīnu (Discovery Doctrine[7]). Saskaņā ar šo starptautisko publisko tiesību – atklājēju doktrīnu, zeme jaunatklātās teritorijās, ja vien to apdzīvojošās tautas nav Eiropas monarhu subjekti (piemēram, būdami kristieši), pieder koloniālajai varai, kas pirmā atklājusi jauno zemi. Šī doktrīna tika izmantota, lai pamatotu un attaisnotu zemju atsavināšanu indiāņu ciltīm. Tika uzskatīts, ka indiāņi ir tikai primitīvi mežoņi, kuriem nepiemīt visas tās pašas cilvēktiesības, kas baltajiem iedzīvotājiem. Attiecīgi jebkādi pierādījumi par to, ka iezemieši varētu būt bijuši augsti attīstītas civilizācijas pēcteči vai kristieši, valdošajai varai bija neizdevīgi un nepieņemami.
Ievērojamais Džons Veslijs Pauels, kurš bija Smitsonu vēstures institūta vadītājs, paziņoja, ka neleģitīmi ir pat apsvērt ideju par to, ka pirms Kolumba laikmetā, Amerikā varēja pastāvēt rakstiska valoda[8]. Tādejādi lielākā daļa atrasto artefaktu attiecībā uz jebkādu rakstību, kas tika atrasti un kuru skaits tiek lēsts vairākos desmitos tūkstošu, tika iznīcināti, ignorēti vai arī pasludināti par viltojumiem[9]. Šī iemesla dēļ vismaz sākotnēji arī Ņūarkas svētie akmeņi tika pasludināti par viltojumiem.
Ņūarkas svētie akmeņi nav vienīgās arheoloģiskās liecības par to, ka senatnē Amerikā dzīvojuši ļaudis, kuri izmantojuši rakstisku ebreju valodu. Pie citiem atradumiem var minēt Betkrīkas grāvējumu (Bat Creek stone), Los Lunas akmeni (Los Lunas stone or Commandment Rock), ebreju pertoglifu paneli (Hebrew Petroglyph Panel), Tuskonas svina artefaktus (Tucson Lead Artifacts) un Hanukijas uzbērumu (Hanukkia Earthworks).
Mormona Grāmatas aprakstā atrodamas informācija par to, ka Amerikā dzīvojošā no Jeruzālemes reģiona cēlusies tauta vēl mūsu ēras 400. gadā izmantoja ebreju valodu (skat. Mormona 9:32-33), un to apliecina iepriekš aprakstītie arheoloģiskie atradumi.
[1] https://www.britannica.com/topic/Hopewell-culture
[2] https://www.jewishencyclopedia.com/articles/1308-alphabet-the-hebrew
[3] Beta Analytic Inc., Radiocarbon Dating Result for Sample ANT.003744 YPM.02624, 01.06.2015.
[4] Lepper, Bradley T. (2016). “A Radiocarbon Date for a Wooden Burial Platform from the Reservoir Stone Mound (33LI20), Licking County, Ohio” (PDF). Journal of Ohio Archaeology 4:1-11. Ohio Archaeological Council.
[5] https://www.asc.ohio-state.edu/mcculloch.2/arch/decalog.html
[6] https://www.asc.ohio-state.edu/mcculloch.2/arch/decalog.html
[7] https://en.wikipedia.org/wiki/Discovery_doctrine
[8] Šie fakti atspoguļoti filmā The Lost Civilizations of North America, kas Čeroki filmu festivālā 2010. gadā ieguva galveno balvu, un S. Edgar Smoot grāmatā “Lost American Antiquities: Hidden History”
[9] https://bookofmormonevidence.org/ancient-hebrew-language-culture-in-the-united-states/