Dzīve pirms piedzimšanas
Mormona Grāmatā ir paskaidrots, ka no Bībeles oriģināla jeb autentiskās versijas, tika izņemtas “… evaņģēlija daudzas daļas, kuras ir skaidras un pašas vērtīgākās …” (1. Nefija 13:23-26). Viena no šīm pašām vērīgākajām mācībām ir mācība par cilvēku pirmslaicīgo eksistenci jeb dzīvi pirms piedzimšanas uz šīs Zemes.
Kas ir cilvēku pirmslaicīgā eksistence?
Cilvēks jeb cilvēka dvēsele sastāv no fiziskā ķermeņa un gara. Cilvēka fiziskais, mirstīgais ķermenis sāk veidoties kopš cilvēka ieņemšanas brīža un ienāk šajā pasaulē caur piedzimšanu. Cilvēka gars, kurš iedveš fiziskajā ķermenī dzīvību (skat. 1. Mozus 2:7), ir eksistējis jau pirms šīs pasaules radīšanas, un pēc cilvēka fiziskā ķermeņa nāves tas turpina savu eksistenci garu pasaulē. Cilvēka gars ir nemirstīgs, un tas ir dzīvojis kopā ar Dievu vēl pirms šīs planētas izveidošanas. Savu Debesu vecāku klātbūtnē Cilvēka gars kā bērns auga un pilnveidojās, taču pēc kāda laika pienāca brīdis atstāt savas debesu mājas, lai mācītos patstāvīgi, iepazīstot labā un ļaunā pretstatus caur laicīgās dzīves pieredzi uz šīs Zemes.
Kāpēc šī mācība ir nozīmīga?
Mācība par mūsu pirmslaicīgo eksistenci palīdz izprast cilvēka patieso identitāti. Dievs ir radījis cilvēku, gan vīrieti, gan sievieti, pēc Sava tēla un līdzības. Ebreju vārds Elohim, kas ir lietots 1. Mozus grāmatas aprakstā par pasaules un cilvēka radīšanu, ir vārda “Dievs” daudzskaitļa forma. Tādejādi 1. Mozus 1:27 būtu jālasa: “Dievi radīja cilvēku pēc Sava tēla”. To apstiprina arī latviešu valodas 27. pantā izmantotais daudzskaitlis vārdā “Darīsim”, frāze “pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības” 26. pantā, kā arī tas, ka pēc Dieva tēla tika radīts ne tikai vīrietis, bet arī sieviete. Šie vārdi attiecas ne tikai uz cilvēka fizisko ķermeni, bet arī uz cilvēka gara ķermeni. Dievi šajā gadījumā jāsaprot kā debesu vecāki, kuru gara bērni burtiskā nozīmē esam mēs visi (skat. Ebrejiem 12:9).
Ja būtu iespējams pārbaudīt mūsu gara “DNS”, tas būtu tieši tāds pats kā Dievam. Mūsu gara ķermeņi ir Debesu Vecāku radīti. Cilvēks nav vienkārši viena no neskaitāmajām Dieva radībām, bet paša Dieva mīlēts un lolots gara bērns, un tādējādi mēs visi esam paša Dieva rakstura, potenciāla un sūtības mantinieki. Varētu teikt, ka katrs cilvēks ir kā dievs embrija attīstības stadijā. Šo mācību ļoti skaidri sludināja pats Glābējs, sakot: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi” (skat. Jāņa 10:32-36 un Psalmi 82:6). Par spīti tam, lielākā daļa cilvēku neizprot šo patiesību un tādēļ to noliedz. Tieši šī mācība par to, ka cilvēks ir Dieva bērns un tādējādi var kļūt tāds, kā ir Viņš, monoteisma reliģijas kontekstā tika atzīta par Dieva zaimošanu un kļuva par pamatu apsūdzībām, kuru dēļ Jēzus tika tiesāts un sists krustā.
Ticot idejai par to, ka cilvēka piedzimšana ir viņa eksistences sākums, nav iespējams izskaidrot, kas ir dzīvība. Tikpat aplama ir arī ideja par to, ka cilvēka eksistence beidzas līdz ar nāvi. Bez sapratnes par to, vai mēs esam eksistējuši jau pirms piedzimšanas un vai mēs turpināsim eksistēt pēc nāves, nav iespējams izprast dzīves mērķi un tādējādi dzīvot jēgpilni.
Saprotot patiesību par cilvēka eksistenci pirms un pēc dzīves šajā pasaulē, mēs varam saprast, piemēram, to, ka bērni nav savu bioloģisko vecāku veidojums vai kopija, bet gan Debesu vecāku gara bērni jeb gari, kuri ir ietērpti no saviem zemes vecākiem mantotā, mirstīgā ķermenī. To izprotot mums kļūst skaidrs:
- kādas ir mūsu “vecāka – bērna” attiecības ar Dievu;
- šīs dzīves mērķis – mācīties, iepazīt pretstatus un gūt pieredzi, pilnveidoties un kļūt līdzīgākiem savam Debesu Tēvam;
- šīs pasaules radīšanas mērķis;
- nepieciešamība tikt pārbaudītiem un saskarties ar grūtībām šajā laicīgajā dzīvē;
- nepieciešamība pēc Glābēja, kas atpestī mūs no grēka un nāves sekām;
- nepieciešamība slēgt derību ar Dievu caur kristībām.
Kas par šo mācību teikts Bībelē?
Vairumam kristīgo konfesiju šī mācība ir sveša, un cilvēku pirmslaicīgā eksistence netiek atzīta, jo šīs konfesijas sludina mācību par to, ka Dievs radīja pasauli un cilvēku no nekā, tādēļ cilvēka eksistence it kā sākoties ar ieņemšanas vai dzimšanas brīdi. Tomēr Bībelē ir atrodami atsevišķi panti, kuros var atpazīt mācību par to, ka cilvēka gars ir bijis radīts jau pirms šīs pasaules radīšanas.
Dievs izskaidroja pravietim Jeremijam, ka Jeremijas gars tika radīts ilgu laiku pirms mātes miesās radās viņa fiziskais ķermenis, sakot: “Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.” (Jeremijas 1:5) Šajā pantā Dievs izskaidro arī to, ka Viņš pazina Jeremiju, izraudzīja un iesvētīja viņu būt par pravieti pirms Jeremija tika ieņemts mātes miesās.
Runājot ar Ījabu, Dievs uzdeva viņam jautājumu: “Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju?” (Skat. Ījaba 38:4). Nedaudz vēlāk Dievs pats atbildēja uz šo jautājumu, atklājot Ījabam un visiem mums, ka Ījabs un tādējādi arī katrs no mums ir eksistējis jau Zemes radīšanas laikā un ka mūsu eksistences jeb mūža dienu skaits ir ļoti liels. Dievs to izskaidroja ar šādiem vārdiem: “Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis, un tik liels ir tavu mūža dienu skaits!” (Skat. Ījaba 38:21)
Mācība par Jēzus Kristus un pārējo Dieva bērnu jeb cilvēku eksistenci pirms šīs pasaules radīšanas ir atrodama arī citos Bībeles pantos, piemēram: Jesajas 14:12-14, Romiešiem 8:16-17, 1. Pētera 1:19-20, 2. Pētera 2:4, Atklāsmes gr. 12:8-9, 13:8, u.c.
Kādas zināšanas par šo mācību ir atjaunotas caur Mormona Grāmatu?
Etera grāmatā ir atrodams apraksts par kādu ļoti ticīgu vīru, kurš tiek dēvēts par Jareda brāli un kurš dzīvoja lielā torņa laikā, kad tika sajauktas tautu valodas. Jareda brālis izlūdzās Dieva labvēlību, lai viņa ģimenes un tuvinieku valoda netiktu sajaukta, kā arī saņēma atklāsmi un Dieva apsolījumu par šo ļaužu izvešanu uz apsolīto zemi. Vienā no savām lūgšanām Jareda brālis lūdza Tam Kungam pieskarties akmeņiem, lai tie varētu spīdēt tumsā un dot gaismu viņiem ceļojuma laikā. Tas Kungs atbildēja uz viņa lūgšanu un pieskārās akmeņiem, ļaujot Jareda brālim ieraudzīt Viņa pirkstu, kas bija kā cilvēka pirksts, no miesas un asinīm (skat. Etera 3:6-8). Vēlāk Tas Kungs atklāja to, ka viņu sauc Jēzus Kristus un parādījās Jareda brālim visā pilnībā, paskaidrodams, ka Jareda brālis ir pirmais cilvēks, kuram Jēzus ir parādījis Savu gara ķermeni, ka cilvēks ir radīts pēc Viņa paša tēla un ka pienāks laiks, kad Viņš parādīsies Savai tautai miesā (skat. Etera 3:9-16).
Šajos un vēl dažos citos Mormona Grāmatas pantos ir atjaunotas zaudētās evaņģēlija mācības par to, ka:
- Dievam un Jēzum Kristum ir fiziskais ķermenis, kas pēc formas līdzinās mūsu fiziskajam ķermenim (Etera 3:6, 8-9, 13-14);
- Jēzus, būdams Dieva gara Dēls, kā gars eksistēja jau pirms pasaules radīšanas (Etera 3:14);
- cilvēks, būdams Dieva gara dēls vai meita, kā gars eksistēja jau pirms piedzimšanas (Etera 3:13);
- Jēzus Kristus gara ķermenis (pirms piedzimšanas uz Zemes) pēc formas līdzinājās Viņa fiziskajam ķermenim laicīgajā dzīvē (Etera 3:16);
- cilvēka ķermenis pēc formas līdzinās Jēzus un Dieva ķermenim (Etera 3:15);
- Vecās Derības Dievs, kuru sauc arī par To Kungu un kurš piedalījās pasaules radīšanā, ir Jēzus Kristus (Etera 3:14-15);
- pestīšanas iecere, kas ietver šīs zemes radīšanu noteiktam mērķim, tika izplānota jau pirms pasaules radīšanas (Almas 12:25);
- pravieši un citi Dieva kalpi tika sagatavoti un iesvētīti savai kalpošanai pirms pasaules radīšanas, tiekot izraudzīti, pateicoties savai ticībai un uzticībai (Almas 13:2-3).
Vēlāk ar pravieša Džozefa Smita starpniecību Dievs atklāja vēl citas būtiskas mācības par mūsu pirmslaicīgo eksistenci, un šīs patiesās mācības ir atrodamas grāmatās: Mācība un Derības (skat. M&D 93:23, 29, 33-34, 29:36-37, 76:25-29, 77:2, 121:32, 138:55-56), Dārgā Pērle, kurā ir ietverta Ābrahāma grāmata (skat. Ābrahāma 3:22-28) un Mozus grāmata (Mozus 3, 4:1-4), kas nav atrodama Bībelē. Piemēram, viena no šīm patiesībām atklāj, ka cilvēka gara esamības kodols jeb saprāts (tāpat kā matērija) ir eksistējis vienmēr. Sākumā cilvēka saprāts bija kopā ar Dievu, būdams bez garīgā un ķermeniskā ietērpa. Dievs organizēja matēriju, radīja cilvēku garus un pasauli, nodrošinot tiem iespēju pilnveidoties un progresēt. Kaut arī citu konfesiju mācībās populārāks ir skaidrojums, ka Dievs ir radījis visu no nekā, pašā Bībelē šāds apgalvojums nemaz nav atrodams. Iepriekš aprakstītās, atjaunotās mācības cita starpā ļauj rast atbildi uz jautājumu: kādēļ pasaulē, kuru radījis Dievs, pastāv ļaunums un netaisnība, un kāpēc Dievs – pasaules radītājs – nav par to atbildīgs?