Mormona Grāmatā ir paskaidrots, ka no Bībeles oriģināla jeb autentiskās versijas, tika izņemtas “… evaņģēlija daudzas daļas, kuras ir skaidras un pašas vērtīgākās …” (1. Nefija 13:23-26). Viena no šīm vērīgākajām mācībām ir mācība par pestīšanas ieceri, kas ietver sevī jautājumu par cilvēka izcelšanos, šīs dzīves mērķi, Jēzus Kristus lomu tajā, kā arī jautājumus, kas notiks ar cilvēkiem pēc nāves un to, kā viņi var piepildīt savu sūtību un potenciālu. Pestīšanas iecere Mormona Grāmatā tiek dēvēta arī par glābšanas ieceri, diženo laimes ieceri, dižo un mūžīgo ieceri par atbrīvošanu no grēka un nāves, kā arī par dižo Radītāja žēlsirdības ieceri (2. Nefija 9:6, 13, Almas 12:25-34; Almas 22:12-14, Almas 34:8-16, Almas 42:5-26, 31).
Pirmslaicīgā eksistence
Cilvēku dzīve uz Zemes ir daļa no eksistences vēstures, kas aizsākusies ar pirmslaicīgo eksistenci jeb pirmszemes dzīvi, kad visu cilvēku gari dzīvoja kopā ar Dievu. Kaut arī Bībelē ir atrodamas norādes uz to, ka cilvēku gari ir eksistējuši vēl pirms šī Zeme tika radīta (Ījāba 38:1,4, 21; Jeremijas 1:5; Jesajas 14:12-14, Romiešiem 8:16-17, 1. Pētera 1:19-20, Atklāsmes gr. 12:8-9, 13:8), vairumam kristīgo konfesiju šī mācība ir sveša.
Tikai saprotot savu izcelsmi, cilvēks spēj saprast to, kas viņš patiesībā ir, kāds ir viņa potenciāls un sūtība. Mormona Grāmatā ir atklātas vairākas būtiskas patiesības par cilvēka gara eksistenci pirms piedzimšanas šajā dzīvē (Etera 3:2-3, 6, 8-9, 13-16, Almas 12:25).
Radīšana
Dievs radīja cilvēku garus pēc Sava tēla un līdzības. Dieva Tēva vadībā Jēzus Kristus organizēja elementus un izveidoja Zemi, lai cilvēku gari varētu uz tās dzimt, iegūstot mirstīgu ķermeni, iegūt pieredzi, iepazīstot labo, ļauno un citus pretstatus, kā arī tikt pārbaudīti un parādīt, ko tie izvēlēsies, savā pilnveidošanās ceļā lai kļūtu līdzīgāki Debesu Tēvam. Dievs radīja pirmo vīrieti un sievieti – Ādamu un Ievu, kuri ir visu zemes iedzīvotāju pirmie vecāki. (Mosijas 3:8, Mosijas 7:27, Helamana 14:12, 3. Nefija 9:15, Mormona 9:11, 17, Etera 3:15)
Krišana
Kad Ādams un Ieva nobaudīja no aizliegtā augļa, viņi kļuva mirstīgi un tika pakļauti grēkam un nāvei, ko sauc par krišanu. Mormona Grāmatā atrodamās patiesības apliecina, ka krišana ir svētība un ka Ādams un Ieva ir jāgodā kā visas cilvēces pirmie vecāki (2. Nefija 2:22-28). Kaut arī Ievas rīcība, lai kāda būtu tās iedaba, formāli bija pārkāpums, raugoties mūžīgajā skatījumā, tā bija godības pilna vajadzība – atvērt durvis uz mūžīgo dzīvi. Ādams parādīja savu gudrību, rīkojoties tāpat, tādēļ Ieva un “Ādams krita, lai cilvēki varētu būt” (2. Nefija 2:25). Krišana bija nepieciešams solis cilvēka attīstībā, kļūšanā līdzīgākam Debesu Tēvam un virzībā uz paaugstināšanu (2. Nefija 9:6). Dievs paredzēja krišanu un jau pirmslaicīgajā eksistencē bija iecerējis, un izraudzījis Glābēju Jēzu Kristu, kas īstenojot izpirkšanu novērsa krišanas sekas uz grēku nožēlošanas nosacījumiem.
Laicīgā dzīve
Dzīve uz Zemes ir pārbaudes laiks, lai cilvēki varētu gūt pieredzi, kas citādi nebūtu iegūstama (Almas 12:24, Almas 34:32). Piedzimstot uz Zemes, cilvēki aizmirst savu pirmslaicīgo eksistenci, tādēļ ticībai šajā dzīvē ir nozīmīga loma. Fiziskā, mirstīgā ķermeņa iegūšana šajā dzīvē ir solis, lai pēc augšāmcelšanās cilvēki varētu iemantot nemirstīgus ķermeņus (Alma 11:45). Šī dzīve ir ļoti būtisks posms Dieva iecerē, kas vērsta uz to, lai cilvēki varētu iemantot nemirstību un mūžīgo dzīvi, un būt patiesi laimīgi (2. Nefija 2:25-28).
Izpirkšana
Zinot, ka cilvēki dzīves laikā pieļaus kļūdas un grēkos, Dievs nodrošināja Glābēju Jēzu Kristu, kurš uzņēmās pasaules grēkus. Dažas no Izpirkšanas dāvanām ir beznosacījuma (augšāmcelts ķermenis un nemirstība), taču, lai cilvēki varētu turpināt pilnveidoties un sasniegt savu mūžīgo potenciālu – paaugstināšanu, no viņiem tiek gaidīts, ka viņi nožēlos grēkus un centīsies dzīvot harmonijā ar Kristus mācībām. (2. Nefija 25:23, Almas 7:11-13, Almas 42:15)
Dzīve pēc nāves
Laicīgā nāve nav cilvēka eksistences beigas, tāpat kā cilvēka dzimšana nav cilvēka gara eksistences sākums. Cilvēkam nomirstot, viņa gars atdalās no fiziskā ķermeņa turpina savu eksistenci garu pasaulē. Taisnīgo cilvēku gari tiks uzņemti laimes stāvoklī, kas tiek saukts par paradīzi – atpūtas un miera stāvokli, savukārt bezdievīgo cilvēku gari nokļūst garu cietumu jeb ellē, kur paliks līdz augšāmcelšanās laikam (Almas 40:6, 11-24).
Augšāmcelšanās
Augšāmcelšanās ir cilvēka gara ķermeņa apvienošana ar nemirstīgu ķermeni no miesas un kauliem, un šī ir beznosacījuma dāvana visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes (1. korintiešiem 15:20-22, Almas 11:40-45, Almas 40). Pēc augšāmcelšanās visi cilvēki tiks tiesāti un atalgoti par dzīves laikā paveikto. Tie, kas būs cienīgi, atgriezties Dieva un Kristus klātbūtnē, kļūs par „Dieva mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem” (Romiešiem 8:17), mantojot visu, kas ir Tēvam. (2. Nefija 2:8)
Glābšana un Paaugstināšana (mūžīgā dzīve)
Svētajos Rakstos aprakstītā glābšana attiecas uz cilvēka glābšanu no nāves un grēka. Savukārt paaugstināšana jeb mūžīgā dzīve ir kaut kas daudz vairāk par glābšanu no nāves un grēka. Mūžīgā dzīve nozīmē augstākās laimes un godības stāvokli, kas līdzvērtīgs tam, kāds piemīt Jēzum Kristus un Dievam Tēvam (3. Nefija 12:48, Mateja 5:48).
Vairums kristīgo konfesiju nenošķir glābšanu no mūžīgās dzīves un savā ziņā visu vienkāršo, skaidrojot, ka cilvēks vai nu tiks izglābts un iemantos paradīzi, vai arī nokļūs ellē. Etera grāmatā ir atklāts, ka Debesu Tēva namā ir daudz mājokļu (skat. Etera 12:32, Jāņa 14:2, kas norāda ir dažādām godības valstībām (skat. arī 1. korintiešiem 15:40-41; 2. korintiešiem 12:2). Dievs vēlas mums kā saviem bērniem sniegt absolūti visu, kas ir Viņam, un dzīvi kopā ar Dievu sauc par paaugstināšanu (Jāņa ev. 10:34, Psalmi 82:6).