4 Tad tu, pie zemes gulēdama, runāsi pazemīgi, tava balss skanēs klusi kā pazemes gara balss, un tava valoda nedroši pacelsies no pīšļiem.
…
11 Tā jums visa atklāsme kļuvusi kā aizzīmogotas grāmatas vārdi, ko sniedz lasīt pratējam un saka: lasi to! Un viņš atbild: es nevaru to lasīt, jo tā ir aizzīmogota!
12 Un, kad grāmatu sniedz lasīt nepratējam un saka: lasi to! – tad viņš atbild: es nemāku lasīt.
13 Vēl Tas Kungs ir sacījis: “Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža,
14 tad Es joprojām apiešos ar šo tautu brīnišķā un neparastā veidā, tā ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots.”
4.pantā minētā balss, kas skanēs klusi kā pazemes gara balss ir Mormona Grāmatas autoru balss. Mormona Grāmata burtiski tika izņemta no zemes ilgu laiku pēc tam, kad tās autori jau bija miruši un apglabāti zem zemes. Tādējādi viņu balsis lasītājiem skan kā balsis no pazemes.
11. un 12. pantā tiek pieminēta aizzīmogota grāmata, kuru sniedz lasīt pratējam, taču lasīt pratējs atsakās ar atrunu, ka tā ir aizzīmogota. Zemāk pievienotajā attēlā redzama Mormona Grāmatas zelta plākšņu attēlojums, kurā vara redzēt, ka apmēram 2/3 no plātnēm ir aizzīmogotas tā, ka tās nevar pāršķirt, nenoņemot metāla šķērsli.
Minētais pravietojums burtiski piepildījās 1828.gadā februārī Ņujorkas pilsētā. Šo notikumu ir aprakstījis Džozefs Smits sekojoši.
“… es sāku kopēt rakstu zīmes no plāksnēm. Es nokopēju ievērojamu daudzumu no tām un ar Urīma un Tumīma palīdzību pārtulkoju dažas no tām. (..)
Kādu dienu šajā februāra mēnesī iepriekš minētais Martins Herisa kungs ieradās pie mums, paņēma rakstu zīmes, kuras biju nozīmējis no plāksnēm, un ar tām devās uz Ņujorku. Par to, kas notika ar viņu un rakstu zīmēm, es pastāstīšu, atsaucoties uz viņa paša aprakstu par notikušo, kā viņš to atstāstīja man pēc savas atgriešanās, proti:
„Es ierados Ņujorkā un iedevu pārrakstītās rakstu zīmes, kuras bija pārtulkotas, kopā ar to tulkojumu profesoram Čārlzam Antonam, kas bija slavens ar savām valodu zināšanām. Profesors Antons paziņoja, ka tulkojums bija pareizs, pat pareizāks nekā tie, kurus viņš agrāk bija redzējis tulkotus no ēģiptiešu valodas. Tad es parādīju viņam tās zīmes, kas vēl nebija tulkotas, un viņš teica, ka tās ir ēģiptiešu, kaldeju, asīriešu un arābu valodās un ka tās ir īstas rakstu zīmes. Viņš iedeva man apliecību, apstiprinot Palmīras iedzīvotājiem, ka tās ir īstas rakstu zīmes un ka to tulkojums, kā tas bija pārtulkots, arī ir pareizs. Es paņēmu apliecību un ieliku to savā kabatā, un jau gatavojos atstāt namu, kad Antona kungs pasauca mani atpakaļ un jautāja, kā šis jaunais cilvēks uzzinājis, ka tur ir zelta plāksnes tai vietā, kur viņš tās atrada. Es atbildēju, ka Dieva eņģelis bija viņam to atklājis.
Tad viņš man teica: Parādiet man to apliecību. Es to izņēmu no kabatas un iedevu viņam. Viņš to paņēma un saplēsa gabalos, teikdams, ka nav tādas eņģeļu kalpošanas, un, ja es atnestu viņam plāksnes, viņš tās pārtulkotu. Es viņam paziņoju, ka viena daļa no plāksnēm ir aizzīmogotas un es nedrīkstu tās nekur nest. Viņš atbildēja: Es nevaru lasīt aizzīmogotu grāmatu. Es gāju prom un devos pie Dr. Mičela, kas apstiprināja to, ko profesors Antons bija teicis par rakstu zīmēm un tulkojumu.”” (skat. Džozefs Smits – Vēsture 1:62-65)
13. pantā aprakstīta lielā atkrišana no patiesības, par kuru pravietoja gan Vecās gan Jaunās derības pravieši (skat. Jesajas 60:2; Amos 8:11; Mateja 24:9-11; 2. Tesalonikiešiem 2:2-3; Jāņa atklāsmes 13:7), kad uz zemes nepastāvēs baznīca, kuras vadītājiem būtu Dieva dotas pilnvaras un kas turpinātu vadīt baznīcu caur atklāsmi no Dieva.
14. pantā tiek pravietots par to, ka Dievs atjaunos savu baznīcu uz zemes un izdarīs to brīnišķā un neparastā veidā jeb citiem vārdiem ar daudzu brīnumu palīdzību. Tas tiks izdarīts tā, ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots. Mormona Grāmatas atklāšana un pārtulkošana ir saistīta ar eņģeļu vīzijām un daudziem dažādiem brīnumiem. Pats fakts, ka Mormona Grāmatu pārtulkoja Džozefs Smits, būdams tikai 24 gadus jauns vīrietis, kurš skolā bija mācījies tikai 3 gadus, ir brīnums. To nav iespējams izskaidrot savādāk kā tikai tā, ka viņš to izdarīja ar spēku un dāvanu no Dieva. Sākotnēji un joprojām daudzi Mormona Grāmatas kritiķi izsmēja Džozefu Smitu, norādot uz viņuprāt daudzajām neatbilstībām un aplamībām grāmatas tekstā, apgalvojot, ka viņš ir sacerējis Mormona Grāmatu, nevis iztulkojis to. Kopš tā laika ir gūti simtiem pārliecinošu pierādījumu par to, ka neviens cilvēks 19.gadsimta sākumā nebūtu spējīgs sarakstīt tik ārkārtīgi komplicētu literāru darbu, turklāt izdarot to nieka 65 dienās[1]. Tādējādi pasaulīgi gudro cilvēku, kas kritizēja un turpina kritizēt Mormona Grāmatas autentiskumu, gudrība ir apkaunota un viņu saprāts ir aptumšots.
Papildus informācija par pravieti Jesaju un Jesajas grāmatu var sniegt papildus ieskatu vēsturiskajos apstākļos un labāku izpratni par pantu nozīmi.
Pravietis Jesajas dzīvoja 8. un 7. gadsimtā pirms mūsu ēras, un viņa kalpošana tiek datēta starp 740. un 686. g. p.m.ē.[2] Svarīgi atcerēties, ka 722.g. p.m.ē. Asīrieši iekaroja un iznīcināja Izraēlas ziemeļu ķēniņvalsti, un tas ir laiks, kad Jesajas kalpoja un pravietoja. Jesaja kalpoju Jūdejas ķēniņvalstī, sniedzot padomus tās ķēniņiem un palīdzot aizsargāties pret Asīriešu uzbrukumiem (skat. 2. Ķēniņu 19 un 2. Laiku 32).
Pravieša Jesajas grāmata ir viena no visvairāk citētajām Vecās derības grāmatām Jaunajā Derībā. Jaunajā derībā Jēzus 8 reizes citēja Jesajas vārdus[3]. Savukārt Jānis apliecināja, ka Jesaja bija skatījis Dieva godību, tādēļ sludināja par Viņu (skat. Jāņa 12:41). Visvairāk pravietojumi par Jēzu Kristu, viņa dzimšanu, dzīvi un misiju atrodami tieši Jesajas grāmatā. Jesajas pravietojumi ir izteikti caur līdzībām un simboliem, nereti saistot nākotnes notikumus kopā ar Jesajas laika notikumiem, tautām un personām, tādēļ, lai saprastu Jesajas rakstīto nepieciešams saprast pasauli no viņa skatu punkta – ebreju tautas vēsturi, kultūru un tās attiecības ar Dievu.
Jesajas grāmatā tiek atklāts, ka pirms lielās Dieva tiesas Jeruzāleme kļūs par Viņa ķēniņvalsts centru uz zemes un ka visas nācijas nāks uz Ciānu (Jeruzālemi) pēc padoma, taču pirms tam pilsētai jātiek sodītai un attīrītai no ļaunuma[5]. Vienā no grāmatas daļām, kas ietver 13. līdz 27. nodaļai, tiek paziņots par gatavošanos Dieva valdīšanai pār pasauli, savukārt nākamajā daļā no 28. līdz 33. nodaļai aprakstīta dievišķā glābēja jeb mesijas atnākšana pēc Jeruzālemes sodīšanas.
Jesajas grāmatas 29. nodaļas sākumā minētā Ariēla ir Jeruzālemes pilsēta, kas simbolizē Dieva derības tautu. Jesaja runā duālistiski – gan par tuvākajā nākotnē gaidāmo Asīriešu aplenkumu un uzbrukumu Jeruzālemei, gan arī par visa taisnīguma “ienaidnieka” uzbrukumu Dieva tautai simboliski. 4.pantā minētā gulēšana pie zemes attiecas gan uz Jeruzālemes neapskaužamo grūto stāvokli, kad to aplencis ievērojami spēcīgākais Asīriešu karaspēks, gan arī uz ko citu – uz aizzīmogotās grāmatas vārdiem, kurus uzrunās tās lasītājus it kā no zemes un ar kuras nākšanu pasaulē tiks aizsākts darbs, kuru veiks pats Dievs brīnišķīgā un neparastā veidā.